Vakar Saeimā notika ikgadējās ārpolitikas debates, taču raksts nebūs par tām, jo, lai arī tās notiek ik gadu, to saturs mainās tikpat daudz, cik lielveikalu mūzikas repertuārs pirms Ziemsvētkiem. Patiesībā tas, ka šajās ārpolitikas debatēs tiek atskaņota tā pati plate, kas pirms gada, diviem un desmit, ir pat labi, jo būtu visai komiski, ja mēs sevi pieteiktu kā nopietnu un ietekmīgu spēlētāju uz globālās politikas skatuves.
Tomēr jāatzīst, ka neesam ne Portugāle un pat ne Dānija, kas atrodas salīdzinoši mierīgā ārpolitiskajā zonā. Mēs atrodamies blakus Krievijai, no kuras var visādus brīnumus sagaidīt. Diemžēl šo «brīnumu» iespējamība pēdējā laikā ir ievērojami pieaugusi.
Jau rakstīju, ka decembra nogalē Putins pēkšņi sāka pievērst pastiprinātu uzmanību pirmskara tematikai, attaisnoja Staļina - Hitlera paktu un vainu par 2. pasaules kara izraisīšanu vēla uz rietumvalstīm, pat Poliju. Polijas pirmskara diplomātu Juzefu Lipski viņš nediplomātiski rupji nolamāja par antisemītisku cūku. Šos Putina izlēcienus ārvalstu apskatnieki skaidroja ar vēlmi kara beigu 75. gadadienas priekšvakarā uzdoties par galveno cīnītāju pret nacismu un ebreju glābēju.
Taču šai prelūdijai sekoja turpinājums. 15. janvārī notika viena no trijām ikgadējām rituālajām Putina uzrunām urbi et orbi - vēstījums federālajai sapulcei (līdztekus «tiešajai runai» un «lielajai preses konferencei»). Absolūtais vairums Krievijas politikas pārzinātāju no šīs uzrunas neko īpašu negaidīja. Apmēram tāpat kā no Rinkēviča runas vakardienas Saeimas debatēs. Iemidzinoša ūdens burbuļošana meža strautā. Nav brīnums, ka Putina politiskais dēls Dmitrijs Medvedevs parasti šādās sapulcēs piemieg. Arī šis gadījums nebija izņēmums, un pasaules interneta resursos izplatījās kārtējā bilde, kurā Medvedevs, sēžot starp abu Krievijas likumdošanas palātu vadītājiem Valentīnu Matvijenko un Vjačeslavu Volodinu, saldi snauž.
Nav zināms, kurā brīdī Medvedevs pamodās, bet dienas beigās viņš vairs nebija valdības vadītājs. Putins viņam solīja Valsts Drošības padomes vadītāja vietnieka vietu, taču šāds amats nemaz nepastāv. Priekšsēdētājs ir pats Putins, bet padomes sekretārs (kā mēļo, ar milzu ietekmi) Nikolajs Patruševs. Medvedevam šajā padomē varētu būt vieta vienīgi kā tējas pienesējam.
Taču arī valdības atkāpšanās nebija galvenais Putina sniegtais pārsteigums. Pārsteidzoša bija piedāvātā konstitucionālā reforma. Pārsteidzoša ne tikai ar to, ka tā bija pilnīgi negaidīta (tas ir, to principā gaidīja, bet ne šajā reizē), bet arī ar tās neskaidro, pretrunīgo un acīmredzami sasteigto raksturu. Steigā tika sapulcināta konstitūcijas izmaiņu redakcionālā «darba grupa», kura sastāvēja no pazīstamiem sportistiem, literātiem un citām «slavenībām». Šī grupa sapulcējās vienu (sic!) reizi, publicēja kaut kādu konstitūcijas labojumu uzmetumu un paziņoja, ka tās uzdevums izpildīts. Viss tas izskatījās vairāk nekā aizdomīgi, jo grūti pieņemt, ka tik nopietna lieta kā konstitūcijas reforma varētu tikt realizēta tik nenopietnā veidā.
Tiesa, konstitucionālo izmaiņu nonākšana darba kārtībā bija nenovēršama, jo jāatrisina tā sauktā problēma 2024, kad Putinam pēc likuma jāiet prom no prezidenta amata. Taču līdz tam vēl vairāk nekā četrus gadus Putins pilnīgi likumīgi var valdīt. Nekāda redzama iemesla tik drudžaini steigties pa galvu, pa kaklu nav. Kas īsti ir noticis, neizpratnē zīlē kremļologi? Jēdzīgas, visu izskaidrojošas atbildes nav. Turklāt Putina ieskicētās konstitūcijas izmaiņas šo problēmu faktiski neatrisina, tāpēc pirmajās dienās cirkulēja visdažādākās versijas. Valdīja vispārējs apjukums, un pat tie, kuri citos gadījumos pārliecinoši tulko tos vai citus Kremļa gājienus, šoreiz taustījās kā pa tumsu. Visprecīzāk situāciju raksturoja telekanāla Doždj apskatnieks Mihails Fišmans, kurš izteica versiju, ka «visa šī «specoperācija» izskatās kā dūmu aizsegs kādam svarīgākam solim, kurš pagaidām mums ir nezināms, bet drīz mēs to ieraudzīsim».
Kāds būs šis solis un kad mēs to ieraudzīsim, domas dalās. Vieni domā, ka Putins zondē augsni, lai atrastu labāko veidu, kā uz mūžīgiem laikiem iecementēt savu personīgo varu, lai to nekādi «melnie gulbji» nespētu izjaukt, kamēr citi (un tie diemžēl nav nospiedošā mazākumā) paredz kaut kādus ļoti agresīvus ārpolitiskus gājienus, kas apkārtējai pasaulei (tajā skaitā Baltijai) neko labu nesola. Tikmēr pasaulē viss joprojām mierīgi, un galvenais notikums ir Grētas uzruna Davosā.
