Gādīga saimnieka vietā nelīdzsvarots ārdītājs

 
©vied

2019. gada pirmajos trijos ceturkšņos Latvijas IKP pieauga par 2,5% (4. ceturksnī gaidāms vēl niecīgāks pieaugums). Tikmēr Lietuvā un Igaunijā ekonomika auga par 4,1%.

Tā ir lielākā ekonomikas izaugsmes ātruma atšķirība starp mums un abām kaimiņvalstīm kopš 2010. gada.

Kādi ir šo vājo radītāju iemesli?

Tā kā ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās Latvijā notiek straujāk nekā mūsu kaimiņvalstīs, skaidrs, ka tas notiek iekšēju, nevis ārēju faktoru dēļ. Diez vai privātais sektors būtu pēkšņi sācis rīkoties nemākulīgāk. Acīmredzot iemesls ir cits - pasliktinājusies ir valsts pārvalde. Šajā sakarā ļoti zīmīgs ir interneta izdevumā Delfi publicētais Latvijas finiera padomes priekšsēdētāja Ulda Biķa raksts - Konsultēt vai kost?. Manuprāt, šis ir viens no pēdējā laika spēcīgākajiem tekstiem par valsts pārvaldes un uzņēmējdarbības savstarpējo attiecību tēmu.

Rakstā izvērtēts Valsts kontroles ziņojums par AS Latvijas valsts meži it kā nesaimniecisku rīcību kūdras resursu apsaimniekošanā, taču uzreiz jāpasaka, ka šeit to pieminu nevis saistībā ar konkrēto nozari, bet gan ar problēmu precīzo iezīmējumu un secinājumiem, kuri ir attiecināmi uz visu mūsu valsts politekonomisko telpu. Tātad par ko ir runa?

Rakstā uzsvērts, ka Latvijā atsevišķas valsts pārvaldes institūcijas darbojas ar ļoti šauru redzējumu, neņemot vērā situācijas kontekstu visā laukumā. Uzņēmumi tiek sodīti vai saņem aizrādījumus par to, ka tie rīkojas šķietami nepareizi, jo kontroles iestādes «aiz kokiem neredz mežu». Piemēram, runājot par kūdras nozari, ir tuvredzīgi domāt, ka «nomas maksa par zemes platību vai cena par izejmateriālu ir vienīgais, ko valsts iegūst no tai piederošo resursu apsaimniekošanas», raksta Biķis.

Biķa vārdiem ir īpašs svars, jo viņš pārstāv vienu no Latvijas lielākajiem un stabilākajiem uzņēmumiem ar noturīgu starptautisko reputāciju, kuru nevar turēt aizdomās par kaut kādu sīku, politekonomisku interešu aizstāvēšanu. Biķis vērš uzmanību uz Komerclikuma galveno stūrakmeni - jebkura uzņēmuma (tas attiecas arī valsts pārvaldi) vadībai ir pienākums «būt rūpīgam un gādīgam saimniekam». Šis it kā juridiski izplūdušais, pat sadzīviskais formulējums patiesībā ir jēdzieniski ārkārtīgi ietilpīgs un sevī ietver visu labas pārvaldības būtību. Valstiskā līmenī tā ir sapratne, ka kopējais tautsaimniecības laukums ir smalka, ilgā laika posmā veidota struktūra. To saraustīt gabalos ir viegli, bet sadiegt atpakaļ grūti.

Ilustrācijai Biķis min gadījumu, kad Latvijas finieris bijis vienīgais kāda konkrēta produkta piegādātājs pasaulē [monopolists]. «Būtu neiespējami, pat neiedomājami situāciju izmantot ļaunprātīgi, agresīvi, neprognozējami, vienpusēji mēģinot mainīt iepriekš norunātus spēles noteikumus. Pat viens šāds precedents dramatiski iedragātu uzņēmuma reputāciju pilnīgi visās tā darbības jomās,» norāda Biķis.

Runa ir it kā par biznesu, taču tieši tas pats attiecas uz politiku, kas ar ekonomiku ir cieši saistīta. Latvijas politiķiem, tiekot pie valsts vadīšanas, teorētiski vajadzētu darboties kā «rūpīgam un gādīgam saimniekam», taču praksē tie darbojas kā Biķa pieminētais monopolists, kurš, ieguvis varu, situāciju izmanto «ļaunprātīgi, agresīvi, neprognozējami, vienpusēji mēģinot mainīt iepriekš norunātus spēles noteikumus». Tas notiek, attiecīgās politiskās komandas līdzjutējiem skaļi gavilējot - urā! Ir uzvara!

Par to, ka politika nav «nulles summas» spēle, Latvijā bieži aizmirst, un tad nav jābrīnās par mūsu valsts atpalicību, vismaz Eiropas kontekstā. Slikta pārvaldība, kuras raksturīga pazīme ir situatīva izdevīguma definēta «noteikumu maiņa», agrāk vai vēlāk ietekmē dzīves kvalitāti. Steidzīgi, nepārdomāti valdības lēmumi izraisa ekonomisko radītāju pasliktināšanos. Nav šaubu, ka gadiem veidoto struktūru izārdīšana radīs negatīvas sekas. Runa nav tikai par ostām vai dzelzceļu, tas pats notiek visu līmeņu izglītības sistēmā, tā dēvētājā reģionālajā reformā, Rīgas domes atlaišanas procesā un daudz kur citur. Esošā situācija tiek brutāli ārdīta, daudz nedomājot, kādas praktiskās sekas radīs «iepriekš norunāto spēles noteikumu» maiņa.

Šādas darbības rezultāts ir šī raksta sākumā minētie rādītāji. Nav šaubu, ka ārdīšanas «līdzjutēji» vainu par tiem vels uz iepriekšējiem vadītājiem, taču viss liecina par to, ka šis gads būs vēl sliktāks, jo «ārdītāju» postījumu sekas iegūs papildu kumulatīvo efektu.

 

Abonē