"Re:Baltica" neredz atšķirību starp agresoru un tā upuriem

 
©F64 Photo Agency

Decembrī interneta izdevums Re:Baltica publicēja materiālu, kurā norādīts uz dažu NA politiķu saistību ar Ukrainas bruņoto spēku bataljonu Azov. Atsevišķi avoti Rietumos, bet Krievijā jo īpaši, šī bataljona kaujiniekus apvaino nacistiskā pasaules redzējumā. Re:Baltica atkārto šīs insinuācijas, atstāstot atsevišķu personu fantāzijas par iedomātas valsts – Intermarum – izveidošanu.

Uzreiz precizēsim. Netaisos atbalstīt jebkādas nacistiskas vai rasistiskas idejas. Tāpat negrasos attaisnot atsevišķu NA politiķu koķetēriju ar jebko, kas civilizētā pasaulē skaitās nepieņemams. Taču konkrētajā gadījumā ir jārunā ne tik daudz par NA vai par Azov, bet gan par pašu Re:Baltica. Kāpēc radies šāds «pētījums», un vai tas nepārkāpj tīri cilvēcīgas piedienības normas pretējā virzienā? Šis nav jautājums par to, cik patiesībai atbilstoši ir publicētie fakti. Jautājums ir par to, vai, dzenoties pēc pārprastas «patiesības», netiek aizbrists morālā relatīvisma purvā, kur zūd atšķirība starp agresoru un tā upuri?

2014. gadā Ukraina tika pakļauta Eiropā šajā gadsimtā nebijušam vardarbības aktam. Ir agresors un agresijas upuris. Karš vēl nav beidzies. Jā, šobrīd tikpat kā nenotiek aktīva karadarbība, bet tā ik brīdi var atsākties. Šajā situācija sākt meklēt «nepareizi» domājošos starp agresijas upuriem nozīmē vistīrāko viktimbleimingu (upura vainošanu). Šāda pieeja ir vienkārši nelietīga.

Bataljonā Azov droši vien ir visdažādāko uzskatu cilvēki, starp kuriem, ļoti iespējams, ir arī tādi, kuru uzskati dīvāna liberālim, kurš sēž siltā kabinetā pilnīgā drošībā, var šķist nepieņemami. Taču tieši brīvprātīgo bataljona Azov kaujinieki bija tie, kuri, riskējot ar savām dzīvībām, 2014. gada maijā un jūnijā (kamēr Ukrainas regulārā armija atradās sairuma stāvoklī) noturēja gan savu valsti, gan varbūt pat visu Eiropu no ļoti plašām teritoriālām un politiskām izmaiņām. Tieši tāpēc mums, šī agresora tuvākajiem kaimiņiem un potenciālajiem upuriem, tēlot mazus simonus vīzentālus un starp Azov kaujiniekiem meklēt «nacistus» ir, mazākais, neglīti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar to aktīvi nodarbojas agresora propagandisti un citi Putina «noderīgie idioti» visā pasaulē, kuriem uzskatu «nacisms» šķiet lielāks ļaunums nekā Kremļa reālā (ne domu) agresivitāte.

Dīvaini, ka situācijā, kad Krievija tērē milzu resursus, lai savu politisko pretinieku vidū atrastu dažādus iedomātus «nacistus», Re:Baltica par savu «pētījumu» mērķi izvēlējusies tieši to pašu. Proti, dedzīgāko Putina pretinieku diskreditēšanu. Neatkarīgi no šo «pētnieku» nodomiem šāda viņu darbība vērtējama kā apkaunojoša denunciācija labākajās «noderīgo idiotu» tradīcijās. Kāpēc?

Pirmkārt, tāpēc, ka jautājums tiek skatīts izolēti no konkrēta vēsturiski politiskā konteksta, par ko jau tika minēts. Otrkārt, karš nav tas pats, kas mierīga ikdienas dzīve nodrošinātā labklājības valstī. Ne 2014. gadā, ne šodien Eiropa psiholoģiski nav gatava karam. Ilgstoša un mērķtiecīga agresivitātes līmeņa pazemināšana sabiedrībā ir devusi gan pozitīvo rezultātu (dzīve kļuvusi maigāka), gan arī mazāk pozitīvo - pašaizsardzības spējas ir novājinātas. Šo miermīlības negatīvo aspektu nekautrējas izmantot Putins, kurš Ļeņingradas pavārtes huligānu uzvedības modeli kultivē kā efektīvāko. Šis modelis savu efektivitāti pierādīja Ukrainā 2014. gada pavasarī, kad pāris speciāli apmācītu vīru bez problēmām atbruņoja veselu ukraiņu jaunkareivju vienību, kuri mulsi sameta kaudzē savus automātus pēc uzstājīgas «nemiernieku» prasības.

Bataljons Azov bija viens no pirmajiem, kurš drosmīgi stājās pretī no Krievijas atbraukušajiem «traktoristiem un ogļračiem». Pateicoties tieši šim bataljonam, no reālu bandītu ķetnām izdevās pasargāt Mariupoles pilsētu. Skaidrs, ka ne jau kabinetu «nacistu mednieki» stājās pretī šiem rīkļurāvējiem. Pretī stājās skarbi vīri ar tikpat «skarbiem» uzskatiem.

Kad kaujas laukā bija jāpretojas reālai agresijai, tad kabinetu moralizētāji kulstīja mēles, paužot «dziļas bažas» un izsakot «asu nosodījumu». Savukārt, ja kāds ir gatavs ņemt rokās ieroci un pretoties agresijai, tad galvenais uzsvars pārbīdās uz to, vai šī cīnītāja uzskati atbilst «aso nosodītāju» priekšstatiem par humānismu un toleranci. Ak tie neatbilst morālās šķīstības kritērijiem? Tad gan agresors, gan tā upuris ir pār vienu kārti metams. Riebīga loģika.