Reibuma maldīgā pārliecība

 
©F64

Visticamāk, jau nākamā gada 16. janvārī Saeima pieņems likumu par Rīgas domes (RD) atlaišanu. RD atlaišanas iniciatoru līdzšinējā rīcība liecina par viņu nesatricināmo pārliecību savai uzvarai.

Šī pārliecība balstās - pirmkārt, uz Saskaņas reitingu būtisku kritumu. Nils Ušakovs ir prom, Saskaņai jaušams spēcīgu līderu deficīts, un partija ir pagurusi, lai stāvētu pretī tam negāciju vilnim, kas gāžas pār to.

Otrkārt, RD Saskaņas un GKR koalīciju jau ilgstoši plosa acīm redzamas pretrunas. Annas Vladovas (Saskaņa) rīkojums par Emila Jakrina iecelšanu par Attīstības departamenta vadītāju Rīgas mēra Oļega Burova (GKR) prombūtnes laikā un Burova solījums šo lēmumu atcelt tūlīt pēc atgriešanās darbā šīs pretrunas uzskatāmi demonstrē. Treškārt, Saeimas koalīcija ir gluži kā apreibusi no savām šķietamajām uzvarām nacionālajā līmenī, un šajā reibumā tai radusies maldīga pārliecība, ka uzvara jau kabatā. Kas ļauj domāt, ka RD atlaidēju pārliecība varētu izrādīties maldīga?

Opozīcija joprojām uzskata, ka tās galvenais pretinieks ir [novājinātā] Saskaņa. Taču Rīgas mērs jau vairāk nekā pusgadu nav Ušakovs vai kāds cits no Saskaņas. Šis amats ir pārgājis GKR rokās, un tagad Rīgas mērs ir Burovs. No opozīcijas skatpunkta, varbūt šķiet, ka tam nav īpašas nozīmes, jo GKR taču ir tikai patstāvīgi rīkoties nespējīgs Saskaņas satelīts, kurš līdzatbildīgs par visu, kas desmit gadu «saimniekošanas» laikā Rīgā sastrādāts. GKR varbūt arī bija Saskaņas satelīts Ušakova laikos, taču, kopš Ušakovs ir prom, situācija ir mainījusies. Ko redz nosacīti svārstīgais vēlētājs?

Šis vēlētājs redz, ka desmit gadu, kamēr RD vadīja Ušakovs, opozīcijas galvenais sauklis bija - gāžam Nilu! Šogad, brīdī, kad Ušakovs bija sekmīgi aizlaidies uz Briseli un četri Saskaņas frakcijas deputāti sāka dumpoties, izveidojās situācija, kurā opozīcija varēja pārņemt varu. Taču atklājās baisa realitāte. Opozīcijai nebija reāla līdera, kuru kā tādu pieņemtu pārējie. Publiskajā telpā par līderi mēģināja uzdoties Vilnis Ķirsis, taču viņš RD pārstāv mazpartiju ar četriem mandātiem (tikpat, cik Rosļikova četriniekam). Lielākais mandātu skaits no opozīcijas partijām ir Attīstībai - 8, un likumsakarīgi, ka tieši viņi izvirzīja savu Rīgas mēra kandidātu - Viesturu Zepu, kuru gan pārējie par līderi nesteidzās atzīt. Rezultātā par mēru kļuva Burovs, un GKR negaidīti izlīda no Saskaņas ēnas. Burovs un viņa partija vienā ziņā labi kontrastē gan uz agrākās koalīcijas, gan uz opozīcijas fona. Proti, viņi prasti nelamā savus politiskos oponentus, bet ar tiem komunicē konstruktīvā, lietišķā valodā. Ar visiem. Turklāt skaļi deklarē, ka ir atvērti jebkuram saprātīgam priekšlikumam, neatkarīgi no kuras puses tas nāktu.

Jāatzīst, ka GKR Burova personā spējusi radīt vērā ņemamu alternatīvu agrākajam pārvaldības modelim. Tajā pašā laikā opozīcija negrib atzīt savu līderu vājumu, kā arī to nepatīkamo faktu, ka neviens no viņiem līdz šim nav pozicionējies kā politiķis ar skaidru vīziju par pilsētas attītību. Viņi visi vairāk vai mazāk pozicionējas kā kritiķi, kuri «zina», kā nevajag darīt, bet «prasme» kritizēt vēlētāju acīs diez cik augstu nekotējas.

Viss liecina, ka priekšvēlēšanu kampaņa izvērsīsies plaknē: Burovs kā «pieredzējis saimnieks» (Mākslas muzejs, Mežaparka estrāde, VEF kvartāls, Ziemeļblāzma, 1. slimnīca, K. Barona ielas sporta laukums) pret «antikorupcijas» (konsultanti, skandalozi iepirkumi) bloku. Savukārt jau manāmie mēģinājumi pārbīdīt uzsvarus uz etnisko plakni vērtējami kā klaja atzīšanās nespējībā. Frāze - «mani vajā tāpēc, ka es krievs» - skan tikpat nīkulīgi kā bezspēcīga roku plātīšana, murminot - «ko lai dara, ja Rīgā ir tāds etniskais sastāvs?», jo vēlētāju īpatsvars, kuriem balsojumā izšķirošais ir etniskais faktors, Rīgā nav pietiekams, lai tikai pēc šā kritērija nodrošinātu uzvaru kādai pusei.

Ne jau tas, vai tu esi etniskais latvietis, krievs vai ebrejs, nosaka tavas izredzes uzvarēt. Tikai un vienīgi tas, cik tu esi spējīgs iemantot vēlētāju uzticību. Ar savu darbību un prasmēm. Ja vienīgā māka ir mēles kulstīšana un citu kritizēšana, tad vēlēšanu naktī var gadīties piedzīvot smagu vilšanos. Un par to nevajadzētu vainot Rīgas vēlētāju etnisko, sociālo vai - vēl trakāk - vecuma vai izglītības līmeņa struktūru, bet gan vienīgi pašam sevi

 

Abonē