Iesākumā neliela ilustrācija par kaut ko it kā pilnībā nesaistītu ar mūsu pusē notiekošo.
2012. gada rudenī pasauli satricināja kāda dīvaina slepkavība Francijas Alpos, kur aukstasinīgi tika nošauts kāds Lielbritānijā dzīvojošs irākiešu izcelsmes uzņēmējs, viņa ģimene un kāds vietējais riteņbraucējs. Visi upuri tika nogalināti ar diviem šāvieniem galvā, un šajās slepkavībās bija skaidri saskatāms profesionāla slepkavas rokraksts. Sākotnējā versija bija vienkārša - slepkavības mērķis bijis tieši šis uzņēmējs un viņa ģimene, bet vietējais riteņbraucējs bijis nejaušs upuris, kuram par nelaimi gadījies būt nozieguma lieciniekam, un tāpēc viņš pa burzmu novākts. Taču vēlāk atklājās, ka «nejaušais riteņbraucējs» patiesībā ir zinātnieks, kurš strādā slepenā laboratorijā, un, visticamāk, tieši viņš bijis uzbrukuma īstais mērķis, bet bagātā arāba ģimene nejauši patrāpījās pa ceļam.
Šā ievada stāsta morāle ir šāda - dažkārt nevajag visu uzmanību pievērst tam, kas pats krīt acīs, bet rūpīgāk pavērot to, kas notiek fonā. Kad kļuva zināms par ASV Finanšu ministrijas noteiktajām sankcijām pret Aivaru Lembergu, trim nevalstiskajām organizācijām un Ventspils brīvostas pārvaldi, tad pirmais iespaids bija it kā acīm redzams - tas ir mēģinājums apcirst ietekmīgā politiķa Aivara Lemberga finansiālās iespējas. Citiem vārdiem, izslēgt viņu no spēles.
Latvijas politiskajā mitoloģijā Lembergs ir galvenais personāžs, kurš traucē ikvienam Latvijas pilsonim sasniegt to laimību, kādu ikviens no mums taču būtu pelnījis. Vai tad par to, ka ikviens Latvijas pilsonis ir pelnījis sev tādu dzīves standartu kā Vācijā vai Zviedrijā, varētu būt kaut mazākās šaubas? Nē, taču. Tātad? Tātad ir kāds vainīgais, kāpēc tas tā nav. Kurš? Atsevišķiem pilsoņiem atbilde uz šo jautājumu šķiet ārkārtīgi vienkārša. Protams, galvenais šķērslis laimības sasniegšanai ir ļaunā burve Gingema, kura iemiesojusies Lemberga personā.
Atbilstoši šai mitoloģiskajai konstrukcijai, Lemberga iekļaušana ASV sankciju sarakstā ļāva šiem politiskā primitīvisma cienītājiem izbaudīt politisko orgasmu. Taču jau pavisam drīz atklājās, un vakardienas Saeimas balsojums par grozījumiem ostu likumā to apliecina, ka visa šā akta galvenais mērķis ir cits. Lembergs šajā spēlē ir tikai viens no..., bet ne vienīgais politiski likvidējamais mērķis. Galvenais pasākuma mērķis bija - ostu pārņemšana. Ostu pārņemšana savā kontrolē ir sens Kariņa valdības un atsevišķu partiju (pirmām kārtām JKP) sponsoru sapnis, un šā sapņa realizēšanai speciāli tika izdīkta Ventspils brīvostas iekļaušana ASV sankciju sarakstā.
Tiesa, tālākais nenotika gluži pēc plāna, jo bija cerēts, ka Lembergs pats no brīvostas valdes priekšsēdētāja amata neatkāpsies un tad varēs ostu «glābt», pārņemot to valsts kontrolē. Taču Lembergs ātri atkāpās pats un it kā izjauca iecerēto scenāriju. Taču Saeimā valdošā koalīcija pēdējā laikā jūtas gluži kā no ķēdes norāvusies. Kādi vēl scenāriji? Tikai dragājam uz priekšu.
Lai pieņemtu grozījumus ostu likumā, pat steidzamības kārtā ir nepieciešami divi lasījumi. Vakar starp pirmo un otro lasījumu pieklājības pēc tika izsludināts stundas pārtraukums. Taču vienam no JKP apmātākajiem fanātiķiem - Feldmanam - pat stunda likās nepanesami ilgs laiks, kurā kaut kas varētu arī notikt. Viņš kāpa tribīnē un ierosināja pārtraukuma ilgumu starp pirmo un otro lasījumu samazināt līdz pusstundai. Vjačeslavs Dombrovskis no vietas ironizēja - nu, kāpēc gan nesamazināt pārtraukumu līdz vienai minūtei. Ne velti sociālie tīkli pārpilni ar ironiskām piebildēm, ka ļoti daudzi no valdošās koalīcijas, un īpaši jau Bordāns, būtu pelnījuši Lietuvas augstākos valdības apbalvojumus un īpašas prēmijas no Klaipēdas ostas.
Ar demokrātiju un labu pārvaldību ir viena svarīga lieta, kuru vairums tā dēvēto «demokrātu» gribētu aizmirst. Ja sākam, vienalga kādu nodomu vadīti, demokrātiju iegrožot, tad strauji sākam slīdēt «situatīvā izdevīguma» jeb, vienkārši runājot, autoritārisma virzienā. Var jau šim procesam piemeklēt pievilcīgus, pat attaisnojošus vārdus, bet ne pie kā laba nenonāksim. Varbūt vispār aizmirst par kaut kādām procedūrām un Saeimu? Ja ir izdevies tikt pie varas, tad grābt un grābt? Kamēr vēl var?
