Rietumu apjukums mazina Latvijas drošību

 
©F64 Photo Agency

Labs tas, kas labi beidzas, gribētos teikt, atskatoties uz Londonas priekšpilsētā Votfordā aizvadīto NATO 70 gadu jubilejas tikšanos. Par spīti bažām, ka samita laikā varētu saasināties dažādas iekšējās domstarpības, beigu beigās viss, vismaz ārēji, pagāja daudzmaz gludi. Taču problēmu sakne nekur nepazuda.

Galvenā NATO problēma ir vienotas idejiskās platformas trūkums. Uz ko balstās alianse? Ja pirms 70 gadiem, kad NATO tika dibināts, viss bija skaidrs - tā bija aizsardzība pret Staļina globālās ekspansijas draudiem, tad tagad viss sarežģījies. Viena, konkrēta potenciālā pretinieka vairs nav. Vēl vairāk. Dažādas NATO dalībvalstis redz atšķirīgus apdraudējumus un dažādus stratēģiskos mērķus.

Baltijas valstis, Polija un citas Austrumeiropas valstis kā lielāko draudu savai drošībai redz impēriskā tvana apskurbināto Putina Krieviju, kura atklāti cenšas noārdīt to pasaules kārtību, kāda izveidojusies pēc Aukstā kara beigām. Francijas prezidents Emanuels Makrons savukārt uzskata, ka NATO valstu galvenais drauds ir nevis Krievija vai Ķīna, bet gan starptautiskais terorisms (ļoti plašā interpretācijā). Pretrunīgs noskaņojums ir Vācijā, kur, no vienas puses, valdība konsekventi atbalsta «Krievijas atturēšanas» politiku, bet, no otras puses, pēc jaunākajiem YouGov aptauju datiem, vairākums iedzīvotāju (54%) ir par tuvināšanos ar Krieviju. Antiterorisma dziesmai pievienojas arī Turcijas vadonis Redžeps Tajips Erdogans. Tiesa, viņš ar vārdu «terorisms» saprot kurdu pašaizsardzības vienības YPG, kuras pārējie uzskata par saviem sabiedrotajiem cīņā pret tā dēvēto Islāma valsti. Citiem vārdiem, katram savs naidnieks.

NATO aizsardzības līniju pārāk plašs izvērsums rada bažas Latvijas drošībai, jo mazina resursu koncentrāciju (ne tikai militāro, bet arī politisko) mūs interesējošā sektorā. Šobrīd un pārskatāmā nākotnē Latvijas valstiskumu apdraud tikai viena pasaules valsts. Tā ir Krievija. Neviena cita valsts mūsu valstiskumu neapdraud. Var jau teikt, ka mūsu identitāti kaut kādā mērā apdraud arī globālais kapitālisms, kosmopolītisms vai islāma invāzija, taču šie draudi ir tāli un miglaini, salīdzinot ar ļoti konkrētiem Krievijas impērisma draudiem. Nonākot šā lāča ķetnās, mūsu valstiskums tiktu nožņaugts ātri un nesaudzīgi.

Pirms samita izskanēja draudi, ka Turcija neatbalstīs NATO Baltijas un Polijas aizsardzības tālākas nostiprināšanas plānus, ja NATO neizteiks nepārprotamu atbalstu Turcijas operācijām pret kurdiem Sīrijā. Šie draudi nepiepildījās, lai gan, kā mēdz teikt, nemēdz būt dūmi bez uguns. NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam nācās apliecināt, ka NATO rīcība krīzes gadījumā būs ātra un izlēmīga. Šos vārdus apstiprina nākamgad paredzētās plašākās NATO militārās mācības kopš Aukstā kara beigām, kuru ietvaros tiks aprobēta veselas kaujas divīzijas pārvietošana no ASV uz Austrumeiropu pilnā ekipējumā ar visām palīgstruktūrām.

Tomēr tas, ka par Baltijas valstu aizsardzību netika aizmirsts, un visi samita dalībnieki tā noslēgumā apliecināja nesatricināmu vienotību, nenoņem jau pieminēto galveno alianses pretrunu - kas tad īsti vieno visas šīs 29 valstis? Kas Latviju, Dāniju (nerunājot par Grieķiju) vieno ar Turciju? Kamēr vēl Turcija centās iestāties ES un tēloja, ka iet Rietumu demokrātijas ceļu, vienojošais varēja būt pasaules attīstības redzējums. Kaut arī ar Turcijas īpatnībām, bet galvenos virzienos vienots. Tagad, kad Turcija ir atmetusi eiropeisko retoriku, pārliecinoši iet autoritārisma virzienā un pērk ieročus (pretgaisa aizsardzības iekārtas S-400) no sava mentālā dvīņu brāļa, potenciālā NATO pretinieka - Putina režīma, izvirzās jautājums - ko Turcija pazaudējusi NATO aliansē?

Atbilde ir pagalam vienkārša. Diemžēl politika nav tikai uz ideāliem balstīta. Turcijai ir viena no spēcīgākajām NATO valstu armijām. NATO nevar atļauties zaudēt tādu sabiedroto un iegūt sev tādu pretinieku tik sprādzienbīstamā reģionā. Krievijas un Turcijas cieša militāra alianse būtu ļaunākais, ko pasaule varētu iedomāties. Erdogans to apzinās un uz šīm bažām spēlē.

Kolektīvie Rietumi NATO 70 gadu jubileju sagaida apjukuši, lai cik optimistiskus un pareizi piemeklētus vārdus teiktu mūsu ārlietu ministrs. Jāatceras, ka mūsu valsts pastāvēšana ir iespējama tikai pie viena nosacījuma - ja pasaulē valda un nostiprinās tā kārtība, kuru iemieso mūsdienu Rietumu kristīgā civilizācija ar to vērtību kultūru, kura balstās uz savstarpēju cieņu, starptautiskajām tiesībām un demokrātiju. Gļēva padevība un pielabināšanās citai pasaules kārtībai, kura nebalstās šajās vērtībās, bet balstās uz arhaisku agresivitāti, hierarhiju un pakļaušanu, Latvijai būtu iznīcinoša.