Kā noteikt, vai kādam, teiksim, Valsts prezidentam, premjeram, ministram, uzņēmuma vadītājam vai vienkārši bērnudārza audzinātājai, ir vai nav autoritāte? Pavisam vienkārši. Jāpavēro, kā šā cilvēka teikto uztver apkārtējie.
Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savulaik viebās, kad kāds lietoja terminu - kriminālā autoritāte. Kāda gan noziedzniekam var būt autoritāte, viņa neizpratnē raustīja plecus. Paskaidroju. Tad, kad cilvēkam ir autoritāte, viņa teikto ņem vērā un izteiktās vēlmes īsteno. Neatkarīgi no tā, cik skaļi, uzstājīgi vai neatlaidīgi tās teiktas. Tāpēc, ja kādā filmā vai izrādē bandītu vadonis savus rīkojumus gandrīz vai histēriski izkliedz, tad tas liecina vienīgi par to, ka režisors maz ko jēdz no dzīves. Reālajā dzīvē vadoņa rīkojumus izpildītu pat tad, ja tie tiktu izteikti čukstus. Kriminālās autoritātes tāpēc arī ir autoritātes, ka atbild par katru savu vārdu. Pat ar savu dzīvību.
Šis ievads nepieciešams, lai labāk saprastu šajās dienās notiekošo. Tiek testēta mūsu Valsts prezidenta, arī premjera, partijas Attīstībai/Par! (AP) un mediķu arodbiedrības vadoņa Valda Kera autoritāte.
Situācija ir nepārprotama, un to neviena puse necenšas pat noliegt. Proti, ir likums, kurš paredz palielināt medicīnas aprūpes darbinieku atalgojumu par konkrētu procentu. Šis likums demonstratīvi netiek pildīts. Katrs ir pateicis savu vārdu. Mediķi protestē un draud. Premjers izliekas, ka nekas nav noticis. Budžets ir pieņemts, ejam tālāk, viņš uzstāj. AP izteica savu priekšlikumu situācijas risināšanai, viņus ignorēja. Mediķi savā pirmajā protesta akcija 13. novembrī īpašu kareivīgumu nedemonstrēja, un viņus arī ignorēja. Taču vismuļķīgākajā lomā nonāca Valsts prezidents Egils Levits. Viņš no sākuma it kā piebalsoja valdošajai koalīcijai, bet jau pēc tam, kad budžets bija pieņemts, 20. novembrī LNT pārraidē 900” skaidri lika saprast, ka pretrunas likumos tomēr būs jānovērš.
Jā, prezidents šo frāzi neteica, ar dūri sitot pa galdu. Viņš to pateica ikdienišķi, it kā starp citu. Taču tieši tas, ka prezidenta klusi teikto nedzird ne premjers, ne finanšu ministrs, ne valdošā koalīcija, liecina par to, ka vismaz pagaidām politiskajā elitē Levitam autoritātes nav. Acīmredzot viņu par vērā ņemamu figūru netur. Ir manīts, ka prezidentu (ar zināmām atrunām) augstu vērtē noteiktas intelektuāļu aprindas, taču ar to ir nepietiekami. Īstu autoritāti var iegūt, tikai stingri uzstājot uz savu taisnību un, galvenais, nebaidoties zaudēt. Dažādi psiholoģiskie testi liecina, ka zaudē vienmēr tieši tas, kurš vairāk baidās zaudēt. Kā mēdz teikt, baidies dabūt zilumu, nelien kautiņā. Taču tādā gadījumā neceri arī uz vinnestu. Pretēju pozīciju labi redzam JKP izpildījumā, jo viņi nebaidās iet uz asumiem, un piesardzīgais premjers acīmredzami baidās ar viņiem konfliktēt.
Ja premjeram un Vienotībai izdosies ignorēt likumu pretrunas, mediķu prasības un arī prezidenta ieteikumu un viņiem par to nekas nebūs, tad, izejot no minētās loģikas, viņu autoritāte augs. Viņi būs pierādījuši, ka spēj panākt to, ko grib. Neraugoties uz visādām mediķu klaigām, dažādiem Saeimas atlaidējiem un pat prezidenta iebildēm. Savukārt AP autoritāte vēl vairāk samazināsies, jo viņi būs parādījuši, ka zaudēt (piedraudēt ar izstāšanos no koalīcijas, ja nenotiks, kā viņi uzskata par pareizu) baidās un ar viņiem var īpaši nerēķināties. Lai ko viņi par attaisnojumu sev mēģinātu iestāstīt.
Valsts prezidents, parakstot viņam priekšā nolikto tiesiski pretrunīgo likumu par valsts budžetu 2020. gadam (kurā viņš pats bija aicinājis novērst pretrunas), sevi ierakstījis, teiksim maigi, pielaidīgu tipāžu galerijā. Lai kā to negribētos atzīt, mūsu prezidents izrādījies valdošās koalīcijas pagarinājums, kura izteikumus var neņemt vērā. Žēl, ka prezidents palaidis garām iespēju nodemonstrēt, ka viņš ir vīrs ar mugurkaulu. Tāds, kāda bija jau pieminētā Vaira Vīķe-Freiberga, kad 2007. gada janvārī atmeta atpakaļ neparakstītus Saeimas pieņemtos Drošības likuma grozījumus.
