Par parakstu Parīzē būs jāmaksā

Gadās, ka cilvēks izdara kādu pavisam neievērojamu darbību, kurai tajā brīdī pat nepievērš uzmanību, taču vēlāk izrādās, ka šīs darbības dēļ visa dzīve sagriežas ar kājām gaisā.

Kad 2015. gada decembrī Parīzes klimata konferencē Latvija (VARAM ministra Kaspara Gerharda personā) kopā ar citām 195 valstīm parakstīja vienošanos par pasākumiem klimata maiņas novēršanai, lielākā Latvijas sabiedrības daļa šo ziņu uztvēra samērā vienaldzīgi. Nekādas īpašas debates nenotika arī 2017. gada februārī, kad šo dokumentu ratificēja Saeima. Cik nav visādas konvencijas un memorandi parakstīti? Viens vairāk vai mazāk? Kāda tam visam jēga? Interesantāk taču, ko Kivičs atkal sadarījis vai kā Rīgas Dinamo nospēlējusi, turklāt neesam jau pret zaļo domāšanu.

Atšķirība tikai tā, ka no Kiviča ākstībām vai hokejistu zaudējumiem Gazprom līgā patiešām ne silts, ne auksts, bet no paraksta Parīzē jau pavisam drīz mainīsies naudas kustība ikviena cilvēka bankas kontā, neatkarīgi no tā, vai pasaulē siltāk vai aukstāk. Ar to gribu teikt, ka cīņa pret klimata pārmaiņām būs finansiāli ļoti ietilpīgs pasākums (paaugstināti nodokļi vecām mašīnām būs tā mazākā daļa) un atbilstoši bezmaksas izdevumu neesamības likumam par šo projektu kādam būs jāmaksā. Savukārt atbilstoši elementārajam barības ķēdes likumam par šo projektu maksās ne jau tie, kas šajā barības ķēdē atrodas pašā augšā (lielās korporācijas un valdības), bet maksās tie, kas atrodas pašā apakšā - ierindas pilsoņi (caur dažādiem papildu nodokļiem un maksājumiem). Tas ir, mēs visi. Draudzīgi sametīsimies, lai finansētu projektus, kurus ar lielu PR naudu izdosies uzdot par klimatam draudzīgiem.

Pat negribu šajā rakstā aplūkot pašu jautājuma būtību - cik reāla ir šī klimata maiņas problēma, un vai tikai tā nav kārtējā kvazireliģiskā kustība, kura pārņēmusi pasauli un kura pēc gadiem 50 liksies tikpat dīvaina, kā mūsdienās pilnīgi absurda izskatās pirms simts gadiem par īpaši modernu uzskatītā prakse ārstēt migrēnu ar radioaktīvā rādija lampām. Abstrahēsimies no šīs sholastiskās diskusijas, jo neviens šodien nevar pateikt, cik patiesi ir pieņēmumi, ka klimata maiņa ir tieši saistīta ar cilvēku radītajiem oglekļa dioksīda izmešiem. Visas apelācijas par zinātniskumu šajā gadījumā ir nepārliecinošas, jo pats zinātniskuma jēdziens pēdējā laikā ir stipri devalvēts. Tas kļuvis par ārkārtīgi ietekmīgu mārketinga instrumentu, un dažādu industriālo gigantu sponsorēti «pētījumi» pārplūdina pasauli ar absolūti pretrunīgiem datiem par jebkuru dzīves jomu. Klimata jautājumi šajā ziņā nav izņēmums.

Ja var šaubīties, kas tieši izraisa klimata pārmaiņas - cilvēks vai arī no viņa darbības neatkarīgas cikliskās svārstības -, tad par to, ka viss šis projekts būs dārgs un par to visi kopā maksāsim, šaubu nav. Tāpēc tagad, kad mūsu paraksts jau ir zem Parīzes protokola, par vēlu spriedelēt, ka kaut ko varējām neparakstīt. Būsim godīgi. Latvija nav ASV, un vienalga, kurš vadītu mūsu valsti, tāpat viņš šo nolīgumu nevarētu neparakstīt. Kāpēc? Tāpēc, ka vecajā Eiropā šodien pateikt, ka nepiekrīti Klimata maiņas koncepcijai, nozīmē apmēram to pašu, ko Džordāno Bruno laikos publiski pateikt, ka Dieva nav un Jēzus Kristus bija vienkāršs ebreju sludinātājs, kurš ar savas mācības izplatīšanu cīnījās pret romiešu okupantiem.

Piemēram, Vācijā zaļie virza Bundestāgā likumprojektu, kurš paredz kriminālatbildību par klimata maiņas noliegšanu, līdzīgi kā jau darbojas kriminālatbildība par holokausta noliegšanu. Līdz ar to atklāti spuroties pretī un teikt, ka mēs «cīņā pret klimata krīzi» nepiedalāmies un labāk pastāvēsim malā, nebūtu prāta darbs, jo praksē tas nozīmētu vispārēju nosodījumu ar visai smagām sekām.

Tāpēc uzdevums jāizvirza cits. Ir jābeidz tēlot priekšzīmīgu skolēnu, kas visas ES prasības ievieš ar īpašu degsmi. Neatkarīgi no tā, cik tās Latvijai noderīgas vai kaitīgas. Jādara gluži otrādi. Ir jāmācās no saviem vecākajiem brāļiem iekš ES un jārīkojas viltīgi. Civilizētā pasaulē galvenais ir pareizi runāt un labi izskatīties (uz papīra). Tāpēc vārdos mums mēreni jāatbalsta ES iniciatīvas klimata jautājumā, bet darbos jābūt īpaši kūtriem un lēnīgiem (kā mūsu politiķi prot to darīt, kad jāpilda vietējo iezemiešu prasības). Tādā veidā mēs varētu samazināt dažādus izdevumus, kurus no mums vienalga prasīs, tāpat kā desmito tiesu baznīcai agrākos laikos. Tikai tagad tā būs modernā «klimata krīzes» baznīca, bet, ja ticam tautas pasakām, tad apmānīt baznīcu latviešiem vienmēr skaitījies vareni.