Tāpat kā vecāki audzina savus bērnus ne jau ar pamācošām runām, bet gan ar savu personīgo paraugu, tā arī politiskā šķira jeb tā dēvētais isteblišments ar savu uzvedību rāda, kā sabiedrībai jāizturas pret to valsts varu, ko šī politiskā šķira iemieso.
Nav noslēpums, ka Saeimas autoritāte Latvijas sabiedrībā ir zema. Par to nav jābrīnās, jo arī politiskā šķira Saeimu uztver kā dekoratīvu iestādījumu un par tās atrautību no «realitātes» atklāti iesmej. Kas par to liecina? Saeima 2018. gada 13. decembrī pieņēma grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Šie grozījumi paredz veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanu par 20% gadā. Lai nodrošinātu likumā noteikto, 2020. gada Valsts budžetā šim nolūkam nepieciešami papildus 119,7 miljoni eiro. Šie skaitļi ir ārkārtīgi svarīgi, taču tie nevienu nedrīkst mulsināt un aizvest maldu ceļos, jo runa nav par naudu. Runa ir par elementāru principu.
Likums ir likums, un tas ir jāpilda. Ikvienam. Ne velti par to atgādina slavenais uzraksts uz sienas Ministru kabineta galvenajā sēžu zālē: Viens likums - viena taisnība visiem. Likumu nevainojama pildīšana ir valsts pārvaldes galvenais stūrakmens. Ja likumus sāk ievērot selektīvi, atbilstoši mirkļa izdevīgumam un iegribām, tad tas ir drošs ceļš uz valstisko degradāciju. Taču kas notiek?
Deputāti nobalsojuši, likums pieņemts, Valsts prezidents to parakstījis, un tas stājies spēkā. Nu un? Finanšu ministrs Reirs bez mazākās kauna sajūtas nes uz Saeimu slaveno budžeta portfeli, no kura rēgojas pret sabiedrību augšup pavērsts, slaidi izstiepts vidējais pirksts. Uzspļaujam mēs uz jums un jūsu likumiem. Mums tie nav rakstīti. Likumā bija noteikti 119,7 miljoni, bet mēs jums dodam 42 miljonus. Priecājieties, ka vispār kādu kaulu atmetam. Varējām iedot vēl mazāk.
No juridiskā viedokļa viss skaidrs. Absolūts tiesiskais nihilisms. Paskatīsimies, kā likuma ignorēšana izskatās no ekonomiskā aspekta. Ja mūsu valsti būtu skārusi smaga ekonomiskā krīze, tad, iespējams, uz šo likuma pārkāpumu varētu skatīties drusku pielaidīgāk. Visi mēs esam cilvēki. Ja reiz gadījusies tāda liksta, tad kaut kā jāiziet no situācijas, un likumu varētu atkal no jauna pārgrozīt. Galu galā Saeimai šādas tiesības ir. Taču nekādas krīzes nav. Gluži otrādi. Premjers Kariņš apgalvo, ka «naudas valsts budžetā ir tik daudz, cik nekad nav bijis». Brīnišķīgi. Atliek tikai pildīt likumā noteikto un priecāties par paveikto. Kas tev to deva?
Skaidrs, ka ne jau Reirs personīgi izstrādāja valsts budžetu. To darīja viņa pakļautībā esošie ierēdņi. Aplami domāt, ka ierēdņi valsts pārvaldes aparātā darās, kā pašiem iegribas. Ja viņi tā rīkojas, tad tikai tad, kad situācija to pieļauj. Ja ierēdņi atļaujas uz Saeimas pieņemtajiem likumiem uzspļaut, tad tas liecina, ka tā drīkst. Konkrētajā gadījumā to atļauj gan viņu tiešais priekšnieks Reirs, gan vispārējā politiskā loģika.
Ar politisko loģiku šeit jāsaprot ierastā prakse. Proti, Saeimas deputāti var pieņemt jebko, bet to, ja vien grib, var pasludināt par populismu, vieglprātību un ignorēt. Par to nekas nebūs, jo tie lēmumi jau ir domāti «muļķa tautai», ne mums - dzīves saimniekiem. Zināmi spēki pat aplaudēs par izrādīto «drosmi» (lasi: cinismu). Arī konkrētajā veselības aprūpes finansējuma lietā veselības ministre Viņķele nevis aizstāv nozari, stingri uzstāj uz to, ka jāievēro likums, bet atbalsta tiesisko nihilismu un savas bijušās partijas biedru - Reiru.
Veselības ministre varētu likumpārkāpēju Reiru atbalstīt pasīvi. Kaunoties. Klusiņām. Nē, Viņķele to dara skaļi, aktīvi, ar pārliecību. Viņa pārmet mediķu arodbiedrībai, ka tā, organizējot mediķu streiku, aicinot atlaist Saeimu, tikai tricina gaisu un «noliedz realitāti». «Protestēt ir mediķu tiesības, taču tam nebūs jēgas, ja mediķu arodbiedrība nespēs norādīt, kur rast finansējuma avotu,» Viņķele saka Latvijas Radio.
Te nu Viņķele ir visu sajaukusi ar kājām gaisā. Ne jau arodbiedrībai jādomā, kā valdībai pildīt LIKUMU. Par to jādomā tieši valdībai, un tas ir valdības vistiešākais uzdevums, ja tā grib saukties, kā Satversmē rakstīts, par Ministru kabinetu. Ja Reirs, Viņķele & Co to nesaprot un domā, ka «realitāte» ir tiesības neievērot likumus, tad viņi ar to tikai apliecina, ka nav nekādi politiķi, bet gan tie, par kuriem viņus arī lielākā sabiedrības daļa uzskata, - plānā galdiņa urbēji.
