Sestdien paredzētais Saskaņas kongress būs īpašs. Ja ne gluži liktenīgs, tad vismaz interesants. Iepriekšējos kongresos, kad prezidijā nemainīgi sēdēja U kvadrātā (Ušakovs un Urbanovičs), viss ritēja pēc rūpīgi izstrādāta un vadības apstiprināta scenārija. Šoreiz iespējami negaidīti pavērsieni, lai gan nav šaubu, ka arī tagad tiek darīts viss, lai nekas patiešām negaidīts nenotiktu.
Droši vien veltīgi no šī kongresa gaidīt kādu nopietnu diskusiju par partijas ideoloģisko redzējumu, nākotnes stratēģiju un tamlīdzīgiem jautājumiem. Partiju kongresos tādas lietas parasti nenotiek. Tajos tiek noformēts tas, kas izkristalizējies partijas vadības iekšienē. Tāpēc kongresā galvenais būs amatu jautājums. Tajā skaitā aizklātas partijas valdes priekšsēdētāja vēlēšanas.
Pat ja partijas vadībā nekas īpaši nemainīsies un Urbanovičs paliks par galveno, situācija partijā būs pilnīgi cita, nekā tā bija pirms gada, kad partija bija cieši saliedējusies ap toreiz vēl bezgrēcīgā Ušakova ikonu. Urbanovičs varbūt nav slikts administrators un partijas kopā saturētājs, taču viņš, atšķirībā no Ušakova, ir tikai cilvēks. Ne viņš ikona, ne karogs. Parasts, politikā jau nedaudz paguris cilvēks. Vai viņam gribēs sekot tie, kuri vēl jūtas jauni un enerģijas pilni? Ar to domāju ne tik daudz partijas biedrus, cik potenciālos vēlētājus.
Nezīlēsim, kas būtu bijis, ja Ušakovs pirms desantēšanās uz Briseli par savu «pēcteci» Rīgas domē, par otru vicemēru būtu izvēlējies nevis Bergmani, bet Rosļikovu. Skaidrs, ka Rosļikova un Baraņņika tandēms izraisītu būtisku smaguma centra pārbīdi partijā ar grūti prognozējamām sekām, taču arī pašreizējais haoss, kad dažādi grupējumi, daudz nedomājot par kopējām interesēm, katrs kaļ savus saimnieciski taktiskos plānus, nepalielina partijas vilkmi.
Stratēģijas jautājums Saskaņai ir arhisvarīgs, jo līdz ar Ušakova noiešanu no skatuves priekšplāna skatuves dibenplānā ir atklājies šaušalīgs ideoloģiskais tukšums. Tur nekā nav. Pretenzijas uz sociāldemokrātiju ir grūti savienot ar mīlestību uz dārgām, jaudīgām mašīnām. Sociāldemokrāts, kurš brauc ar džipu, ir tikpat pārliecinošs savā tēlā kā katoļu mācītājs šortos. Tas neiet kopā. Cita lieta - etnisko krievu interešu aizstāvība. Tā arī ir bijusi galvenā komponente Saskaņas politiskajā tēlā, lai kā paši saskaņieši to centušies noliegt.
Taču arī šajā jautājumā nav ar ko palepoties. Partijas ietekme lielajā politikā ir ierobežota, un neatkarīgi no Saeimā iegūto mandātu skaita to koalīcijā neņem. Šeit arī slēpjas galvenā dilemma. No vienas puses, rietumnieciskāks, mazāk uz Kremli orientēts kurss ļautu cerēt, ka kādreiz tā dēvētās latviskās partijas varētu Saskaņu paņemt savā kompānijā (bez garantijām), bet, no otras puses, šāda kursa korekcija atgrūstu tos Saskaņas vēlētājus, kuri skatās Krievijas TV propagandas kanālus un izjūt dziļu nepatiku pret Rietumiem, ASV un NATO. Diemžēl arī pret visu latvisko. Ne tik daudz pret Latvijas valsti, cik tieši pret latvisko, kas (viņu uztverē) tiek uztiepts un nešķiet organiski savs.
Saskaņai jārēķinās ar savu konkurentu šajā nišā - Latvijas Krievu savienību (LKS). Teorētiski abas partijas varētu dabiskā ceļā sadalīt krieviskā elektorāta pīrāgu. Saskaņai prorietumnieciskais, liberālais spārns un miglainas izredzes kādreiz nonākt valdībā, bet LKS prokremliskais, antirietumnieciskais spārns mūžīgi atstumto lomā. Praksē tas nozīmētu Saskaņai būtiski sašaurināt elektorālo bāzi un neapmierinātu murdoņu partijas iekšienē. Tāpēc jebkura kustība šajā virzienā tiek no reizes uz reizi atlikta.
Par visiem šiem jautājumiem kongresā runās, bet tikai garāmejot. Tur notiks ierastā cīņa par amatiem un ietekmi. Apstāklis, ka kuģis, ja ne grimst, tad tam ir pamatīga sūce, nebūs iemesls, lai aizmirstos cīņa par amatiem un visi draudzīgi mestos aizdrīvēt sūci. Sūce pagaidīs, turklāt pagaidām vēl reitingi nav tādi, lai īpaši bažītos. Gan jau izgrozīsimies, sevišķi jau pēc astoņkārtīgi palielinātās finanšu piešprices no valsts budžeta. Tagad galvenais nezaudēt pozīcijas partijas iekšējā cīņā.
Skaidrs, ka partijai nepieciešams jauns līderis, kurš spētu to pienācīgi restartēt. Vai tas varētu būt Morozovs? Vai viņš varētu kļūt par nākamo partijas ikonu Ušakova vietā? Tas lielā mērā atkarīgs no viņa paša, bet vai viņam tiks dota šāda iespēja, rīt lems kongresa delegāti.
