Kariņš cenšas ignorēt Nobeli

Šonedēļ Stokholmā tika piešķirta Nobela prēmija ekonomikā. To šogad ieguva trīs cilvēki. Laulātais pāris no Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta – profesori Estere Duflo un Abhidžits Benerdži un Maikls Krēmers no Hārvarda universitātes par nabadzības novēršanas pētīšanas metodoloģisko specifiku. No šīs trijotnes īpašu uzmanību ir vērts pievērst tieši Krēmeram, kurš ir autors tā dēvētajai bojāto blīvju teorijai (O-ring theory).

«Bojāto blīvju» teorija ir par vājo posmu izšķirošo nozīmi jebkuru sistēmu efektīvā funkcionēšanā. No šā aspekta tā ir ļoti vērtīga arī Latvijas politekonomisko procesu analīzē. Teorijas nosaukums cēlies no tās detaļas nosaukuma, kura izraisīja kosmosa kuģa Challenger katastrofu 1986. gadā. Kā vēlāk izrādījās, vienas detaļas (O-ring) - gumijas blīves neelastības un dehermetizācijas dēļ kuģis ar septiņiem astronautiem gāja bojā. Krēmera jau 1993. gadā izstrādātās teorijas pamatideja ir - jebkura darba efektivitāti nosaka procesā iesaistīto dalībnieku kopējais prasmju līmenis un to savstarpējā koordinācija (sadarbība). Šī teorija cita starpā nosaka, ka, lai cik nevainojami darbotos visi pārējie sistēmas elementi (konkrētā gadījumā Challenger mehānismi), tie visi kopā nespēj novērst vājākā posma disfunkcionalitāti.

Citiem vārdiem, ja uzņēmumā, darba kolektīvā, valstī ir kāds vājais posms (dehermetizējusies blīve), tad tieši tas stipri vilks uz leju visu sistēmu kopumā un galarezultātā var visu novest līdz katastrofai. Pirms dažiem gadiem, kad Kučinska valdībā veselības ministrs bija Belēvičs, izvirzīju līdzīgu teoriju par padilušo gultni. Proti, ja, mašīnā braucot, jūti, ka motorā sāk kaut kas grabēt, tad steidzami jānomaina padilušais gultnis. Ja valdībā kāds ministrs sāk rīkoties tā, ka viņa darbību apkārtējie (sabiedrība) uztver kā traucējošu grabēšanu, tad šāds ministrs ir laikus jānomaina, lai nesāktos plašāka mēroga sistēmas erozija.

Raugoties uz Kariņa valdību, ir skaidrs, ka šajā gadījumā neder ne blīvju teorija, ne arī padilušo gultņu teorija. Šajā gadījumā jau jārunā par sagrabējušās mašīnas teoriju. Ir cilvēki, kuri brauc ar nepieklājīgi vecu, sen jau lūžņos nododamu mašīnu, bet kaut kādu iemeslu dēļ (bieži vien aiz skopuma) viņiem šī mašīna ir ļoti tuva, un uz jebkuriem mājieniem, ka derētu to veco lūzni nomainīt pret kaut ko jaunāku, viņi atbild noraidoši - nē, šis autiņš ir baigi labais - un nežēlo līdzekļus tā remontam.

Ja ieklausāmies Kariņa valdības darbā, tad «graboņa» skan no visām pusēm. Gandrīz katrs ministrs ir izcēlies ar ko tādu, par ko sabiedrība spiesta grozīt galvas, apšaubot viņa profesionalitāti. Reta ir tā nedēļa, kad vai nu labklājības ministre Petraviča, vai nu izglītības ministre Šuplinska, vai tieslietu ministrs Bordāns, vai kāds cits neizceltos ar kārtējo «gudrību», kas faktiski skan kā disharmoniska graboņa. Taču šoferis (premjers Kariņš) izliekas, ka nekādu grabēšanu nedzird, tikai smaida un skaļi priecājas par lielisko mašīnu, ar kuru tik patīkami braukt.

Jāsaka, kā ir. Esmu vairākkārt ar Kariņu ticies, esam runājuši par dažādām tēmām, un viņš nenoliedzami ir jauks, atvērts cilvēks. Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka viņam nepatīk konfliktēt, un viņš vienmēr ir gatavs vienoties. Šodienas sadrumstalotajā politiskajā laukumā Kariņa spējas atrast kompromisu ar ikvienu, vienalga, kas šim cilvēkam galvā darās, ir liela vērtība, taču, kā mēdz teikt, - ir kompromisi un ir kompromisi, kas vairāk izskatās pēc padošanās. Kompromisi, kas izskatās pēc ļaušanās peldēt pa straumi. Kariņa bezrūpīgais smaids, kas citos gadījumos izraisītu simpātijas, pamazām sāk kaitināt. No vadītāja, līdera kādreiz gribas dzirdēt arī kādu stingrāku vārdu, ne tikai mūžīgu samierniecisku smaidu.

Var jau ignorēt atsevišķu valdības locekļu īpašo «profesionālismu», taču Kariņam, kurš angļu valodu zina kā dzimto, nenāktu par skādi vēlreiz pārlasīt Krēmera darbus par O-ring theory un tur minētās atziņas izmantot savā ikdienas darbā. Galu galā Nobela prēmiju par velti nedod. Vēl jo vairāk par 1993. gadā izstrādātu teoriju. Acīmredzot tā kļūst arvien aktuālāka. Ne tikai pasaulē, bet arī pie mums. Tāpēc to nevajadzētu ignorēt.