Gara titāni un domu pigmeji

 
©F64 Photo Agency

Var jau piesaukt dažādus it kā racionālus, juridiskiem terminiem pārbagātus argumentus. Var izlikties, ka diskusija notiek zinātniski tiesiskā plaknē. Taču, ja gribam (cits jautājums, vai gribam?) būt godīgi pirmām kārtām paši pret sevi, tad jāatzīst, ka attieksme pret Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām jau sen kā pārvērtusies primitīvas ticības jautājumā. Katra puse tic savai patiesības versijai un otras puses argumentos pat neklausās, lai cik juridiski korekti tie būtu noformulēti. Jo jebkuri argumenti šajā strīdā ir tikai plāni šķidrauti, kas vāji nosedz zem tiem redzamās himeras.

Šeit jāprecizē, ka šajā rakstā pilnībā abstrahēsimies no LU vadības vēlēšanu materiālā, īpašumtiesiskā aspekta, kas konflikta piezemētākajā līmenī noteikti ir pats svarīgākais. Aplūkosim tikai šā konflikta idejisko (himerisko) virsbūvi, kas arī nosaka šā it kā lokālas nozīmes jautājuma vispārnacionālo raksturu, iezīmējot noteiktu pagriezienu valdības kursā. Par ko tad īsti notiek cīņa?

Vispirms jāpaskaidro, ka Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, eksistē samērā konsolidēta, uzskatos homogēna cilvēku grupa, kura uz apkārtējo pasauli raugās kā caur otrādi apgrieztu tālskati - apkārt skraida mazi cilvēciņi, domu pigmeji, kamēr viņi paši sev liekas gara titāni, uz kuru pleciem balstās pasaule. Šī «pārcilvēku» grupa savu vienīgi pareizo viedokli uztur, viens otram to vairākkārtēji atreflektējot, ar katru nākamo refleksiju ciklu nostiprinoties savā ticībā (sk. sociālo tīklu «burbuļus»). Viņu pārliecība par savu intelektuālo, bet jo īpaši morāli ētisko pārākumu ir tik nesatricināma, ka arī apkārtējie cilvēki viņus sāk tā uztvert, jo ticības jautājumos pārliecība nosaka visu.

Var diskutēt, vai LU ir laba, mūsdienu prasībām atbilstoša augstskola vai nē. Pirms kāda laika, kad LU brutāli aprija RPIVA, tad mūsu pārcilvēku acīs LU bija laba un progresīva, taču tagad tie paši vienmēr «pareizi» domājošie šo pašu augstskolu lamā pēdējiem vārdiem. LU esot caur caurēm sapuvusi, un no tās nākot pagalam nelāga smaka. Šī puvuma personificētais iemiesojums ir LU ievēlētais, bet valdības tā arī neapstiprinātais rektors Indriķis Muižnieks. Minētā pārcilvēku grupa, kura spiesta dzīvot starp nožēlojamiem plebejiem-atpakaļrāpuļiem, sev uzbūrusi kārtējo himeru, kuras simboliskā sagrāve tiek pacelta eksistenciālā būt vai nebūt līmenī.

Atskatoties uz notikumu hronoloģiju, redzam, ka jau sākotnējās rektora ievēlēšanas grūtības norādīja uz LU iekšienē briestošu konfliktu, kas, visticamāk, izveidojās, aizskarot atsevišķu, ne ar ko neievērojamu personu sīkas, merkantilas intereses. Lai arī rektors beigu beigās tika ievēlēts, zaudējusī puse atrada sev spēcīgu atbalstu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas personā.

Šuplinska pati par sevi ne akadēmiskajā, ne arī politiskajā laukā nekāda vadzvaigzne nav. Pat vēl vairāk. Viņa īsti neiederas arī jau minētajā pārcilvēku ordenī. Taču viņa pārstāv kādu interesantu politisko grupējumu - Jauno konservatīvo partiju (JKP). Šis grupējums, tāpat kā izglītības ministre, īsti nepieder pie pašpasludināto gara titānu cilts, taču situatīvi šo abu grupu intereses šobrīd sakrīt.

Jau Kariņa valdības veidošanās laikā kļuva skaidrs, ka tās galvenie zemūdens akmeņi būs valsts pārvaldes mehānikā neko nejēdzošo cilvēku lielais skaits Saeimā. Ja daļu no viņiem (KPV LV) visai veiksmīgi izdevās neitralizēt (tur ne pēdējo lomu nospēlēja pret partijas līderiem uzsāktie kriminālprocesi), tad JKP pat nedomāja respektēt līdzšinējo valsts darbības mehānismu. Tieši otrādi, šā mehānisma salaušana bija viņu baltais zirgs, uz kura muguras viņi iejāja Jēkaba ielas namā.

Jāsaka, kā ir, - šis mehānisms ne ar kādu izcilu darbību nav izcēlies, tāpēc liela sabiedrības daļa uz atsevišķu politiķu pastiprināto tieksmi visu sev apkārt demolēt raugās ar vairāk vai mazāk slēptu atbalstu. Tieši tādēļ Kariņš, kura apbrīnojamā spēja vienmēr locīties līdzi «pareizajai» līnijai ir vispārzināma, pēc neilgas pieklājības pauzes nostājās, teiksim, kā ir, nejēgu pusē. Valsts pārvaldes tiesiskais mehānisms tiek lauzts un, visticamāk, tiks salauzts. LU rektora vēlēšanu lieta ir tikai pirmais solis garākā destrukciju ķēdē. «Gara titāni» gavilēs, demolētāji ārdīs, neko jaunu neradot. Stūrēt salauzto mašīnu nāksies pašam Kariņam, savukārt ar to braukt visai latviešu tautai - gan domu gigantiem, gan gara pigmejiem. Visiem. Kā vienmēr.