Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Rīgas domes elementārā aritmētika

© F64 Photo Agency

Pirmdien izšķirsies Rīgas domes (RD) liktenis. Vai nu tiks ievēlēts jauns Rīgas mērs, vai arī tiks pavērts ceļš uz RD atlaišanu un jaunām, ārkārtas vēlēšanām.

Politika sastāv no četrām lietām - aritmētikas, retorikas, darbiem un ambīcijām. Ar aritmētiku šeit jāsaprot pārstāvniecība jeb mandātu skaits attiecīgajā politiskajā institūcijā. Pārējās trīs lietas ir skaidras, bez atšifrējuma.

Skatoties uz pēdējo mēnešu laikā notiekošo RD, rodas iespaids, ka šo svarīgo politisko faktoru - aritmētiku - daži politiķi tikpat kā ignorē. Visu uzsvaru viņi liek uz publisko retoriku un ambīcijām. Raksturīga epizode bija Rīga TV24 raidījumā Ziņu top 5, kad Ansis Bogustovs RD frakcijas Vienotība vadītājam Vilnim Ķirsim atgādināja, ka viņš jau uz iepriekšējām vēlēšanām gāja kā Vienotības Rīgas mēra kandidāts, un jautāja, kāpēc viņš iestājas par ārkārtas vēlēšanām, nevis mēģina kļūt par mēru jau tagad.

Ja Ķirsis uz šo jautājumu atbildētu godīgi, tas ir, kā reiz intervējamajam ieteica Arnis Krauze, tā, kā ir, tad atbilde skanētu pavisam vienkārši. Jā, es patiešām gāju uz iepriekšējam RD vēlēšanām kā partijas Vienotība mēra kandidāts, bet rīdzinieki acīmredzot negribēja mani redzēt šajā amatā, un mana partija RD ieguva tikai četras vietas no 60, kas ir krietni par maz, lai pretendētu uz šo amatu. Tā būtu godīga un patiesa atbilde. Taču Ķirsis šādu atbildi nesniedz. Tā vietā viņš sāk nodarboties ar retoriku un sāk dalīt deputātus nodevējos, korumpantos, aizdomās turamajos, aizturētajos, kratītajos un citos nejaukos cilvēkos, bez kuriem nevienu mēru ievēlēt nevarot. Bez viņiem patiešām nevienu par mēru ievēlēt nevar. Problēma tikai tā, ka bez Ķirša un Vienotības četrām balsīm mēru var pavisam mierīgi ievēlēt, tāpēc Ķirša piedāvātā izvēle - Burovs, Zeps vai ārkārtas vēlēšana - nav gluži korekta.

Ja izvēle patiešām būtu tāda, tad Ķirša vēlme pēc ārkārtas vēlēšanām būtu pilnīgi pamatota, jo līdzšinējais RD sastāvs nudien nav tas labākais. Diemžēl izvēle ir nedaudz cita - Burovs, Zeps vai vāja cerība, ka līdzšinējā koalīcija savā starpā nevienosies, nespēs kaut ko sadalīt, viņiem kaut kas nojuks un būs ārkārtas vēlēšanas. Mēdz teikt, ka cerība ir muļķu mierinājums, un konkrētajā gadījumā tā patiešām izskatās, jo bija (un joprojām ir) visas iespējas izveidot jaunu koalīciju, kurā nebūtu šo korumpantu, kratīto un aizdomās turēto. Tiesa, tad būtu jāņem koalīcijā «nodevēji», bet slaveno tēzi, ka politika ir kompromisu māka, neviens vēl nav atcēlis. Droši vien Ķirša partijas biedrs Krišjānis Kariņš arī labprāt veidotu valdību bez viena vai otra politiskā spēka, bet Saeimas politiskā aritmētika ir tāda, kāda tā ir, un Kariņš būtu pēdējais nelga, ja šo aritmētiku ignorētu.

Ķirsis min konkrētu personu - Aleksandru Baraņņiku, kurš desmit gados ir pietiekami daudz sastrādājis, lai nebūtu ne mazākās vēlēšanās būt ar šādu cilvēku vienā koalīcijā. Saprotama nostāja, taču atkal - kāda ir alternatīva? Vai nu Baraņņiks vecajā koalīcijā, vai Baraņņiks jaunajā koalīcijā, ko vairs nevada vecie «korumpanti». Jādomā, ka Baraņņiks jaunajā koalīcijā būtu krietni vairāk ierobežots veikt kādas rīdziniekiem nevēlamas darbības nekā vecajā. Jautājumu var uzstādīt vēl asāk. Ko labāk atstāt opozīcijā - Bergmani, Vladovu un pārējo Saskaņu vai pašiem sevi? Tā vien izskatās, ka Ķirša iebildumi pret Baraņņiku un citiem «nodevējiem» vairāk ir centieni noslēpt sīkmanīgu nenovīdību - ja mēra krēsls netiek man, tad lai netiek nevienam no opozīcijas (Zepam).

Nevēlos aģitēt par Viesturu Zepu, taču RD aritmētika ir vienkārša. Viņam no opozīcijas frakcijām ir visvairāk mandātu (8), un, ja opozīcija, tajā skaitā Ķirsis, patiešām domātu par rīdziniekiem, nevis savām personiskajām ambīcijām, tad viņi vienotos par jaunu, kopīgu mēru, taču šoreiz atsevišķu personu ambīcijas ir svarīgākas nekā rīdzinieku intereses. Protams, ir cerības, ka RD sastāvs ir tik neglābjami vājš, ka esošā koalīcija neatgriezeniski saplēsīsies, atsevišķi stūrgalvji ietiepsies kā āži un pavērs ceļu ārkārtas vēlēšanām.

Uz Bogustova jautājumu - vai ārkārtas vēlēšanas vispār ir iespējamas - Ķirsis atbild: «Protams, tā nav viegla misija, bet mēs darīsim visu, lai to panāktu. Izdarīsim savu maksimālo un tad cerēsim uz labāko.» Ko nozīmē izdarīsim maksimālo? Nemēģināsim ne ar vieniem no nosacīti savējo puses vienoties? Var jau cerēt «uz labāko», bet varbūt tomēr rīkoties un pārņemt varu RD droši un jau tagad?