Publiskajā telpā nerimst pukošanās par politisko partiju programmu bezjēdzīgi ūdeņaino saturu, kas šo programmu lasītājus nostāda nepatīkamā situācijā. Vēlētājs tiek tik acīm redzami muļķots, ka rodas iespaids, ka viņš par muļķi tiek arī uzskatīts. Taču nebūsim tik kritiski.
Partiju programmas ir kā apsveikuma runas lielās jubilejās – saldas, bet savā būtībā bezjēdzīgas, jo to vienīgā jēga – labi izklausīties. Tajā pašā laikā tieši šajās vēlēšanās politiskie spēki, manuprāt, ir savu orientāciju noteikuši precīzāk nekā jebkad agrāk.
Visas pazīmes liecina, ka šoreiz cīņa notiks starp pieciem nopietniem spēlētājiem plus Saskaņai būs jāpacīnās ar PCTVL krievu elektorāta nišā. Lai ko mēs runātu par vispārcilvēciskajām vērtībām un to, ka cilvēkiem pirmajā vietā ir personiskā maciņa biezums, praksē pirmais kritērijs, pēc kā vēlētājs nosaka savu izvēli, ir politiskā spēka nacionālā orientācija. Lai kādu debesmannu solītu un pievilcīgas idejas piedāvātu, teiksim, Saskaņa, lielākā daļa latviskā elektorāta šo spēku automātiski izslēdz no savas izvēles. Nerunājot nemaz par PCTVL. Līdzīgs uzstādījums ir krieviskajā elektorāta daļā. No tā nekur neizbēgt. Ar to ir jāsadzīvo. Ja etniskā piesaiste ir stabila un negrozāma, tad partiju skatījums, kādam jābūt valsts attīstības vektoram, ir tas mainīgais, kam jānosaka vēlētāju izvēle par labu tam vai citam spēkam. Lai izdarītu pareizu izvēli šajā jautājumā, uz partiju programmām skatīties ir ne vien nevajadzīgi, bet pat kaitīgi, jo tieši šajā jautājumā tās lej visbezkaunīgāko sīrupiņu.
Lai noskaidrotu katra politiskā spēka orientāciju, salīdzināsim to ar valstī līdz šim ieturēto attīstības kursu. Kāds tas ir bijis? Valsts attīstība visus šos divdesmit gadus ir bijusi pakļauta kaut kādām teorijām un makroekonomiskiem rādītājiem. Šā kursa kvintesenci izsaka Šķēles iemīļotais teiciens – labs budžets ir bezdeficīta budžets. Labs budžets ir nevis tas, kurš nodrošina cilvēkiem darbu, labklājību un neizraisa vēlmi emigrēt, bet gan grāmatvediskais – bez deficīta. Var iebilst – bet tieši šāda politika jau nākotnē novedīs pie labklājības.
Diemžēl tieši tāda domāšana, ka nepieciešams upurēt esošās vajadzības nākotnes izaugsmes labā, ir valdījusi visus šos divdesmit gadus. 1994. gadā Latvijā nomira desmit tūkstoši cilvēku vairāk nekā 1987. gadā. Tāds mierīgo iedzīvotāju mirstības pieaugums nebija pat kara laikā. Iedzīvotāju mirstība absolūtos skaitļos līdz 1987. gada līmenim nokritās tikai 2008. gadā, bet, tā kā šajā laikā iedzīvotāju skaits bija būtiski samazinājies, tad uz 1000 iedzīvotājiem tas joprojām ir lielāks nekā pirms 20 gadiem. Tūkstošiem papildus mirušo un vēl lielāks skaits emigrējušo – lūk, samaksa par līdzšinējiem ekonomiskajiem eksperimentiem. Pareizāk sakot, dzīvu cilvēku nesaskatīšana aiz statistisko tabulu cipariem.
Pēc šiem kritērijiem tad arī vērtēsim politisko partiju piedāvājumu. Līdzšinējam kursam ir pietiekami daudz atbalstītāju. Viņu izvēle ir skaidra – Vienotība. Šis spēks personificē esošā kursa nemainību. Pareizāk sakot, nevis konsekventu kursa turēšanu, bet ļaušanos plūdumam. Dombrovska valdības visprecīzākais analogs ir Birka vadītā Rīgas dome. Proti, tāda, kuras galvenā iezīme ir nekā nedarīšana. Tas ir, tehniska funkciju pildīšana bez jebkādas pašiniciatīvas. Ļaušanās plūdumam, cerībā, ka gan jau straume mūs kaut kur aiznesīs. Daļai latviešu sabiedrības šāds uzstādījums mentāli ir ļoti tuvs.
Lai gan apvienības Par labu Latviju tēla veidotāji šim politiskajam spēkam cenšas implantēt līdzjūtības orgānu un priekšplānā izvirza saukli – cilvēks pirmajā vietā, diez cik organiski viņiem tas neizdodas. Ekonomiskā domāšana apvienības līderiem būtiski neatšķiras no Dombrovska līnijas. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Šlesers un Šķēle aicina enerģiskāk airēties un mazāk klausīties, ko saka no malas dažādi valūtfondisti.
Tad jau cilvēciskā faktora klātbūtne vairāk ir jaušama ZZS rindās. Šī partija tradicionāli ir rūpējusies par sociālo bloku, un tai ir liela ietekme pašvaldībās, kur saskarsme ar mazo cilvēku ir visciešākā. Apvienības līderi – Augusts Brigmanis un premjera kandidāts Aivars Lembergs – ir ar pieredzi nest pilnu atbildību par konkrētu pašvaldību ar visiem tās iedzīvotājiem un viņu problēmām. Šie cilvēki saprot grāmatvediskās pieejas antihumāno būtību.
Vēl radikālākas ekonomiskā kursa izmaiņas sola Saskaņa. Ja Latvija būtu mononacionāla valsts, tad nav šaubu, ka politiskā aina būtu pavisam cita. Tādām prettautisku kursu ieturošām partijām kā Vienotība un apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Visu Latvijai! būtu gauži jācīnās, lai pārvarētu 5% barjeru. Pie pašreizējiem ekonomiskajiem rādītājiem mononacionālā valstī Saskaņas piedāvājums jau būtu uzvarējis pirms vēlēšanām, taču reālajos apstākļos šis piedāvājums tiek nokauts ar latviešu partiju trumpja dūzi – Maskavas rokas bubuli –, kura efektivitāte apgāž visas teorijas par vispārcilvēcisko vērtību prioritāti pār nacionālajām vērtībām.