Boļševiku pieprasījums

 

Teorētiski demokrātija nozīmē, ka dažādi politiskie spēki piedāvā savus risinājumus un katrs vēlētājs izšķir, kurš no piedāvājumiem ir viņa sirdij tuvāks. Par to arī nobalso. Praksē viss ir nedaudz citādi.

Partijas rūpīgi zondē vēlētāju vēlmes un piesakās tās apmierināt. Priekšvēlēšanu laikā daudz tiek runāts par partiju piedāvājumu. Daudz mazāk par elektorāta pieprasījumu. Taču tieši tas, kādu elektorāta pieprasījumu partija cenšas apmierināt, par šo spēku liecina visvairāk.

Internetā cirkulē kāda ASV dzīvojoša latvieša Aivara Sluča vēstule Pilsoniskās savienības biedriem. Jāatzīmē, ka Slucis šai partijai aprīlī ziedojis 5201 latu (visticamāk, 10 000 ASV dolārus). Cita starpā šajā vēstulē teikts – "jānodibina un jāpublicē darba grupa, kas izpētīs, kā vislabāk Vienotības valdības pirmajā dienā apcietināt, izmeklēt, atņemt īpašumus vismaz 1000 lielākajiem zagļiem un blēžiem, sākot ar Godmani, Karginu, Šķēli, Aldermani, Šleseru, Ēķi, Nagli un tūkstoti citu…. Būs darbs tūkstošiem. Par visu šo samaksās ar atgūtām mantām, īpašumiem, naudu. Iedomājieties, cik skolotājus, studentus un pensionārus var uzturēt tikai ar Kargina naudu. Pietiks, lai atdotu visus valsts parādus".

Var tikai pabrīnīties, cik labi ASV dzīvojošais Slucis apguvis ne tikai Ļeņina un Stučkas idejas, bet arī izteiksmes stilu. Atslēgas vārdi – apcietināt, atņemt, sadalīt. Daudz netrūkst līdz Ļeņina bēdīgi slavenajai vēstulei tieslietu komisāram D. Kurskim, kurā teikts – "vajag pēc iespējas plašāk piemērot nošaušanas". Neliekuļosim un neizliksimies, ka Latvijā boļševisma idejām nav samērā plaša sociālā bāze. Boļševisma ideju pievilcība slēpjas šķietamajā taisnīgumā. Manta un īpašumi citiem tiek atņemti it kā nevis savtīgu un mantkārīgu apsvērumu dēļ, bet gan lai atjaunotu taisnīgumu. Laupīšana Robina Huda stilā izskatās gluži vai cēla rīcība. Vēsturiski gan tā vienmēr ir izvērtusies par viszemiskāko instinktu atraisīšanos īpaši riebīgās formās.

Pārfrāzējot pazīstamo teicienu, var teikt – pasaki, kas ir tavs elektorāts, un es pateikšu, kas esi pats. Vadoties pēc šādiem kritērijiem, noteikt partiju vietu politiskajā spektrā ir pat precīzāk, nekā analizējot partiju programmas, kurās var satilpināt itin visu, arī gluži pretrunīgus priekšlikumus. Kuras ir pilsoniskās partijas un kuras boļševistiskas? Kā to noteikt? Pavisam vienkārši. Zīmējam tipisku boļševiku elektorāta pārstāvi. Raksturīgākās pazīmes. Zvērīgs naids pret bagātajiem. Līdz galējībai sakairināta taisnības izjūta, kura bāzējas apziņā, ka citiem no dzīves ir ticis vairāk. Fokusēšanās uz negatīvo. Iekšēja neapmierinātība un neapzināta nepatika pret veiksmīgākajiem. Izveidojuši šādu portretu, mēģinām iedomāties, par kādu politisko spēku šis nīgrais personāžs visticamāk balsos? Mūs vairāk interesē latviešu elektorāts, jo krieviem ir savas partijas un savi spēlētāji uz apbižoto nots.

Grūti iedomāties, ka nīgrais vēlētājs, kurš aiz laimes lidotu, ja nākamajā dienā pēc vēlēšanām apcietinātu kādu tūkstoti, viņaprāt, zagļu, balsotu par apvienību Par labu Latviju. Jo nīgrais boļševiks būtu īpaši laimīgs, ja visu šo sarakstu bez izņēmuma apcietinātu vēl pirms vēlēšanām un pieliktu pie darba Kalnciema akmens lauztuvēs (mūsdienu ekvivalentā). Arī ZZS atkrīt, jo viņu premjera kandidāta hūte nu nekādi nesaistās ar proletariāta līdera naģeni un neiztrūkstošo vesti. Tad kas paliek? Vienotība un Nacionālā apvienība, kurā apvienojušies tēvzemieši un Visu Latvijai!.

Kas ir tas cementējošais faktors, kas Vienotības trīs tik dažādās sastāvdaļas notur kopā? Ekonomiskā programma? Ideoloģija? Nacionālais jautājums? Nē. Vienīgais vienojošais faktors ir naids pret tā dēvētajiem oligarhiem. Visos pārējos jautājumos šī Vienotība ir tikpat saskanīga kā vēzis, līdaka un gulbis. Tātad, ja pamata platforma, uz kuras stāv šie trīs atšķirīgie spēki, ir antioligarhiskais koncepts, tad arī viņu mērķauditorija – elektorāts ir tieši tāds – kreisi ekstrēmais. Oligarhus Doma laukumā uz sārta sadedzināt prasošais. Boļševistiski nīgrais. Līdz ar to, lai ko stāstītu Vienotības ideologi, viņu galvenā sociālā bāze ir šis agresīvi ekstrēmais neapmierināto slānis. Uzsveru, galvenā sociālā bāze, jo Vienotībai ir arī zināms atbalsts kreisi noskaņotās inteliģences daļā, kas skaitliski gan veido nelielu elektorāta daļu.

Nacionālistiskajā spārnā līdz šim darbojās divas organizācijas – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un Visu Latvijai! Pēc šo organizāciju apvienošanās toni Nacionālajā apvienībā cenšas noteikt tieši Visu Latvijai! un viens no tās aktīvākajiem līderiem Imants Parādnieks, kura retorika balstās uz "piespiedu brīvprātīgās" īpašumu atdošanas tēzi. Apvienības mērenākais spārns ir kļuvis par ķīlnieku tai agresīvi ekstrēmajai elektorāta daļai, kura pieprasa sārtus Doma laukumā. Šajā kontekstā nepelnīti nepamanīta ir viena no latviešu tautas nacionālājiem simboliem – Imanta Kalniņa aiziešana no tēvzemiešiem pie ZZS. Šīs pāriešanas pamatā ir tieši nacionālo spēku dreifs no saprāta pozīcijām uz agresīvi ekstrēmo pusi. Nacionālo spēku slīdēšana nacionālsociālisma virzienā liecina par bīstamu tendenci. Politiskās barības meklējumos šie spēki lien arvien dziļākās dūkstīs un tāpat kā Vienotība ir gatavi apēst vislumpenizētāko elektorāta daļu. Diemžēl politikā neveselīga barība atstāj graujošas sekas uz politiskā spēka izskatu un domāšanu. To šiem boļševiku elektorāta makšķerniekiem nevajadzētu aizmirst.