Kampara vaina

Ekonomikas ministram Artim Kamparam atkal jātaisnojas. Žurnāls Lietišķā Diena atklājis, ka pie ekonomikas ministra piestaigājot kāds uzņēmējs ar stāstiem par nepieciešamību atbalstīt RVR gaidāmajā konkursā par vilcienu piegādi uzņēmumam Pasažieru vilciens. Žurnāls rūpīgi izpētījis šā uzņēmēja biznesa kontaktus un partnerus, apvaicājis vairākus ekspertus un amatpersonas par šo tikšanos likumību un atbilstību godīga biznesa normām.

Lasot šo rakstu, rodas iespaids, ka minētais uzņēmējs – Aivars Ločmelis – ir bezmaz vai noziedznieks un ekonomikas ministrs, ielaižoties sarunās par iespējamo atbalstu RVR, dara kaut ko nepiedienīgu. Man gan šķiet pilnīgi otrādi. Nevis kādam uzņēmējam būtu jādirn ekonomikas ministra priekšistabā, bet gan ekonomikas ministram no rīta jāceļas un vakarā jāiet gulēt ar domu, kā dabūt šo milzu pasūtījumu mūsu pašmāju ražotājam. Un tad, kad tas būs izdarīts, Kampars varētu ar izriestu krūti staigāt apkārt un visās iespējamās vietās stāstīt, kā izsitis šo pasūtījumu vietējiem ražotājiem un nav atdevis šveiciešiem vai kanādiešiem. Tad Kampars varētu stāstīt, kā samazina bezdarbu un stimulē ekonomiku. Tā vietā Kampars tik taisnojas, ka "vienīgais, ko valsts šajā situācijā var darīt, ir noorganizēt godīgu konkursu". Te jārunā par godīgumu Kampara un viņa politisko virsganu izpratnē.

Latvija ir valsts, kura bija ilgstoši okupēta un atradās ekonomiski noslēgtā vidē. Tāpat kā zvēru dārzā barots dzīvnieks aiziet bojā savvaļā, tā arī vecā, padomju laika Latvijas rūpniecība bez valsts atbalsta lielākoties nomira dabīgā nāvē. Ar retiem izņēmumiem. RVR kaut kā vēl elpo, pateicoties elektrovilcienu modernizācijas pasūtījumam. Taču gandrīz visi vagoni jau ir izremontēti . RVR un visas Latvijas mašīnbūves nākotnei ir vitāli svarīgi uzvarēt gaidāmajā vagonbūves konkursā, lai RVR kļūtu viens no lielajiem mašīnbūves uzņēmumiem, kas sekmīgi pārdzīvojis pārmaiņu laikus. Nākotnes Latvijai ir svarīgi, lai arī Latvijā būtu pārstāvēta tā rūpniecības daļa, kas ražo kaut ko vairāk par biezpiena sieriņiem vai atkritumu konteineriem.

Boksā nevienam neienāk pat prātā likt ringā cīnīties smagsvaram ar spalvas svara atlētu. Lielam Rietumu uzņēmumam, kurš ir normāli attīstījies un nav piedzīvojis padomju ekonomiskās sistēmas izkropļojumus, ir pretdabiski likt cīnīties godīgā konkursā ar vienādiem noteikumiem ar faktiski jaunu, trūcīgos apstākļos izdzīvojušu pašmāju uzņēmumu. Varbūt es kļūdos un RVR ir pa spēkam cīnīties ar franču un šveiciešu gigantiem. Taču, visticamāk, ar šādiem godīgiem konkursiem mēs bruģējam ceļu uz Latviju, kurā nekas nopietns netiek un netiks ražots. Arvien skaidrāk iezīmējas scenārijs, ka pēc gadiem trīsdesmit vienīgi ar skumju ironiju varēs lasīt šā gadu tūkstoša pirmās desmitgades optimistiskos plānus par drīzu ES vidējā dzīves līmeņa sasniegšanu. Turpinot līdzšinējo politiku, uz mūžiem paliksim atpalikusi Eiropas nomale.

Protams, ES direktīvas un Latvijas atrašanās PTO neļauj mums tieši un atklāti aizstāvēt vietējo uzņēmumu intereses. Taču pasaules biznesa praksē ir simtiem juridisku viltību, pat sīku nekrietnību, lai pasūtījumu dabūtu savējie. Te nu jārunā, kurš kuram savējais. Apzināti šā raksta sākumā neminēju visa šā notikuma politisko zemtekstu, bez kura, visticamāk, tas nebūtu parādījies Lietišķās Dienas slejās. Kampara galvenā vaina ir tā, ka viņš atļāvies runāt ar uzņēmēju, kurš gaidāmajās Saeimas vēlēšanās kandidēšot no apvienības Par labu Latviju saraksta. A. Ločmelis vienkārši pārstāv nepareizo partiju, kuras pārstāvji ekonomikas ministram un minētajam izdevumam nav mūsējie. Viņiem mūsējie ir pavisam citi, svešās mēlēs runājoši. Līdz ar to vairs nav ko uztraukties par darba vietām, nomaksātajiem nodokļiem un citiem sīkumiem. Ja aiz tā visa stāv Par labu Latviju, tad labāk pasūtījumu atdot svešzemniekiem.

Jādomā, ka ekonomikas ministrs nav tik sīkmanīgs un saprot šā pasūtījuma nozīmi Latvijai. Droši vien ir iespējami sadarbības projekti, kuros spēkus var apvienot. Manuprāt, Latvijas lietišķajai presei un ekonomikas ministram galvenais uzdevums būtu sekot, lai maksimāli liela pasūtījuma daļa tiktu Latvijas strādniekiem un uzņēmējiem, nevis pārmest, ka kāds uzņēmējs piestaigā pie ekonomikas ministra "ar stāstiem". Var šķist, ka ir tikai pašsaprotami, ka ir nesalīdzināmi labāk naudu atstāt valstī saviem cilvēkiem, nevis nodrošināt ar darbu šveiciešu vai franču strādniekus. Taču izrādās, ka tas ir saprotams ne visiem. Ar godīgas konkurences stāstiem šie pašmāju cilvēki aizstāv svešzemju intereses. Var tikai minēt, kāpēc viņi tā dara. Jācer, ka aiz muļķības, nevis par kādiem 30 grašiem.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais