Nav nekā grūtāka kā pierādīt nepatiesību. Ja tavā pusē ir patiesība, tad viss ir vienkārši – fakti un pierādījumi galdā un vārds oponentam, kuram nekas cits neatliek kā ķerties pie demagoģijas.
Tieši ar šo sev necienīgo nodarbi jau gadiem ir spiests nodarboties Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un viņa labi atalgotā Ārējo sakaru pārvalde. Kāpēc gan Latvijas Bankas replikai pēc manas publikācijas SVF eksperti: Vainīga Latvijas Banka, jāliek virsraksts – Priekšvēlēšanu koridors. Mana un Rimšēviča polemika ilgst jau gadiem, ko vienmēr publiskās reizēs uzsver arī pats Latvijas Bankas prezidents. Kāds sakars mūsu polemikai ar gaidāmajām vēlēšanām? Acīmredzot vienīgi tāds, ka, trūkstot reāliem argumentiem, nākas ķerties pie šādiem apšaubāmiem paņēmieniem – mēģinājumiem rakstā skartās problēmas saistīt ar vēlēšanu drudzi.
Ko es gaidu no Latvijas Bankas speciālistiem? Kopš 2. pasaules kara beigām dažādās pasaules valstīs ir bijušas vairāk nekā 270 ekonomiskās krīzes. Latvijas Bankai nebūtu nekā vienkāršāka kā pateikt – tajā un tajā valstī, tādā un tādā gadā izcēlās ekonomiskā krīze, un šī valsts, turot fiksētu nacionālās valūtas kursu, veiksmīgi šo krīzi pārvarēja. Vadoties pēc šo valstu pieredzes, mēs rīkojamies atbilstoši šim paraugam. Katrā uzstāšanās reizē Rimšēvičs uz oponentu replikām par Latvijas monetārās politikas neesamību varētu saliekt citu pēc cita pirkstus un uzskaitīt šīs paraugvalstis, līdz klausītājiem apnīk. Taču, Rimšēvičam par nelaimi, šādu metodi izmantot viņš nevar, jo tādu valstu, kas, konsekventi turoties pie fiksēta valūtas kursa, būtu sasniegušas atzīstamus ekonomiskos rādītājus, vienkārši nav. Piespiests pie sienas, Rimšēvičs min Honkongu, kas ir ļoti tāla Latvijai gan pēc ekonomikas struktūras, gan mentalitātes un vēstures. Citu valstu vienkārši nav, un arī Honkongas piemērs ir visai šaubīgs, jo valūtas stabilitāti noteica nevis ekonomiskie, bet politiskie faktori. Mainoties valsts politiskajam statusam, valdība centās izvairīties no visa, kas varētu radīt kādu nestabilitātes iezīmi. No šāda aspekta ir saprotama un atzīstama LB rīcība deviņdesmitajos gados, kad notika ekonomiskās iekārtas maiņa. Vienīgais, ko es vēlos no LB, ir, lai tā īstenotu savu monetāro politiku atbilstoši valsts ekonomiskajām interesēm. Nevis kādu brīdinātu par pārkaršanu kā kāda sabiedriskā organizācija, bet straujas izaugsmes laikā nacionālās valūtas vērtību paaugstinātu, bet, ekonomikai krītot, samazinātu.
Tikai fakti bez komentāriem. IKP kritums 2009. gadā valstīs ar fiksētu valūtas kursu. Latvija – 18,0%, Lietuva – 15,0%, Igaunija – 14,1%. Valstīs ar peldošu vai iepriekš regulētu kursu (Slovākija). Polija – IKP pieaugums – par 1,7%, Čehija kritums – 4,3%, Slovākija – 4,7%. Iekšējais patēriņš (dzīves līmenis) attiecīgi – 27,8%; 24,8%; 23,9% un – 0,9%; 5,8%; 6,2%.