Sava iekšējā tirgus, Klaipēdas ostas un Lietuvas dzelzceļa interesēs Lietuvas valdība izdevusi rīkojumu uzsākt it kā remontdarbus un tagad jau sliežu demontāžu dzelzceļa posmā Mažeiķi–Reņģe, tādējādi apgrūtinot Mažeiķu naftas produktu tranzītu caur Latviju.
Ar šādu Lietuvas valdības rīcību neapmierinātie var sūdzēties kur vien grib, ieskaitot Eiropas Komisiju, diez vai viņi panāks sev vēlamu rezultātu, jo formāli nekāda protekcionisma nav. Toties Lietuvas nacionālās intereses tiek aizstāvētas visai brutāli un bez kompleksiem. Lietuviešiem raksturīgā stilā.
Nacionālās apvienības Visu Latvijai! Tēvzemei un Brīvībai/LNNK dibināšanas kongresā visvairāk aplausu nopelnīja Lietuvas Seima deputāts Gintars Songaila, kura latviešu valodā teikto runu ar vētrainiem aplausiem pārtrauca gandrīz pēc katra teikuma. Latviešu un lietuviešu kopīgās saknes izraisa dziļu sentimentu, bet ne vairāk. Mentālās atšķirības ir nepārvaramas. Dzelzceļa sliežu demontāža, lai apgrūtinātu tranzītu uz Latvijas ostām, vai it kā bīstamu baktēriju atrašana Latvijā ražotos biezpiena sieriņos ir pašsaprotams konkurences cīņas elements Lietuvā. Latvija, protams, stāv tādām sīkām nekrietnībām pāri. Un ar to arī lepojamies. Bet varbūt lepojamies lieki? Lai tikai citiem būtu labi, mēs paši kaut kā varam pieciest. Ekonomiskajai krīzei sākoties, galvenais uzdevums bija rūpes par Eiropas finanšu sistēmas stabilitāti un centieni nesarežģīt Igaunijas iestāšanos eirozonā. Latviešu sabiedrībai ierasti tika piedāvāts izdurt jaunus caurumus siksnā un vēl ciešāk savilkt jostu. Atbilstoši latviskajai mentalitātei šis piedāvājums tika bez lielas kurnēšanas pieņemts.
Mēdz teikt, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Precīzāk sakot, valdības darba stils parasti atbilst tās mentalitātei. Viens no Latvijas politiskās dzīves paradoksiem ir milzīgā latviešu nepatika pret Šleseru. Šķiet, galvenais šīs nepatikas iemesls ir Šlesera mentālais nelatviskums. Polijā vai Lietuvā Šlesers kā politiķis aizietu uz urrā, bet ne Latvijā. Latviskajai mentalitātei tuvāki ir pavisam citi politiķi. Tādi, kas godā tur latvisko paļaušanos uz Dieviņu! Ko Dieviņš dos, to ar pateicību un pieticību pieņemsim. Tiesa, Dieviņš katru reizi atrodas kādā konkrētā ģeogrāfiskā vietā atkarībā no vēsturiski politiskajiem apstākļiem. Kādreiz Dieviņš mitinājās Maskavā, tad pārcēlās uz Vašingtonu, tad Briseli, bet tagad meklējams mistiskā, nevienam nezināmā Valūtfondijā. Tāds īsti latvisks politiķis ir pašreizējais premjers Valdis Dombrovskis, kura firmas zīme ir nekā nedarīšana un pilnīga paļaušanās uz Dieviņu – starptautiskajiem aizdevējiem. Atbilstoši latviskajai mentalitātei paļāvīgais Dombrovskis ir labs, bet rosīgais Šlesers slikts. Latvijā kaut ko darīt skaitās labi vienīgi tad, ja to darīt liek kāds no malas. Ja liek sagriezt kuģus vai nojaukt cukurfabrikas, tad tas ir labi, bet rūpēties par lidostas attīstību slikti, jo jaucot godīgu konkurenci. Apturēt kādu projektu ir labi, jo jebkurā projektā noteikti kaut kas tiek nozagts, bet kādu projektu uzsākt ir slikti, jo tur noteikti kaut ko nozags. Tad labāk neko nedarīt. Ar šādu totāli greizu domāšanu jābrīnās, ka Latvijā vispār kaut kas pa šiem divdesmit gadiem ir uzcelts.
Ejot Rīgā gar kanālmalu, var priecāties par brīnišķīgo ainavu pašā galvaspilsētas centrā. Taču nevajadzētu aizmirst, kāda bija milzu pretestība pret kanālmalas sakopšanas projektu. Noteikti tur kaut ko nozags, un vispār tā ir milzu naudas šķērdēšana, kad ir daudzas neatliekamākas lietas. Viss projekts izmaksāja dažus miljonus latu, toties ikviens rīdzinieks un Rīgas viesis var gadiem baudīt patīkamu ainavu un tūrists aizvest uz mītnes zemi patīkamas atmiņas par Rīgu. Bet kāds ir sausais atlikums 35 miljonu vērtajam NATO samitam, ko 2006. gada novembrī rīkoja Rīgā? Kaut ko jau par šo summu saremontēja arī paliekošu, bet lielākā daļa naudas vienkārši tika notrallināta dārgās lašmaizītēs. Ar lašmaizītēm domāju visas ar samita organizēšanu un apkalpošanu saistītās izmaksas.
Vienotības līderi līdz sirds dziļumiem apvainojas, kad tiem pārmet nacionālo interešu neaizstāvēšanu. Viņi svēti tic, ka ir kvēlākie patrioti. Meklēt Latvenergo vadību ārzemēs šiem cilvēkiem šķiet patriotiski un pašsaprotami. Lietas būtība atklājas sīkumos. Igaunijā ražotā minerālūdenī uz ekonomikas ministra apspriežu galda un uzkrītoši nelatviskas izcelsmes zaļos ābolos Vienotības pasākumos. Nedabīgi, gluži kā no vaska taisīti āboli ir izvēlēti kā Vienotības simboli. Simboli tāpēc arī ir simboli, ka pauž dziļāko būtību. Šajā gadījumā mākslīgu, Ķīnā ražotu patriotisma masku.