Kā liecina aģentūras SKDS pētījums, pēdējo divu gadu laikā ir būtiski mainījusies Latvijas iedzīvotāju attieksme pret papildu darbaspēka ieplūšanu Latvijā. Ja 2016. gada decembrī 47% Latvijas iedzīvotāju papildu darbaspēka ieplūšanu atzina par pilnīgi nevēlamu un 35% par drīzāk nevēlamu (kopā 82%), tad šā gada oktobrī vairs tikai 22% to atzina par pilnībā nevēlamu un 43% par drīzāk nevēlamu (kopā – 65%). Ja pirms diviem gadiem tikai 12% darbaspēka ieplūšanu atzina par vēlamu (10% drīzāk vēlamu un 2% ļoti vēlamu), tad šogad jau 23% to atzīst par vairāk vai mazāk vēlamu (attiecīgi 19% un 4%). Tik augsts atbalsts darbaspēka ieplūšanai ir vēsturiskais maksimums kopš 2005. gada, kad šo parametru sāka mērīt.
Vēsturisku apstākļu dēļ Latvijā ir izveidojusies ļoti nelabvēlīga sabiedrības attieksme pret darbaspēka migrāciju. 1988. gada protesti pret metro būvi Rīgā galvenokārt bija tieši tādēļ, ka šāda grandioza būve būtu saistīta ar plašu darbaspēka ieplūšanu no citām PSRS teritorijām, kas tika uztverts ļoti negatīvi. Atmodas gados bija populārs sauklis jeb - kā tagad teiktu - mems: Darbaspēku ievedam, produkciju izvedam, atkritumi paliek mums. Šim sauklim tolaik bija izteikti negatīvs skanējums. Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies, un produkcijas eksports tiek vērtēts jau pozitīvi, taču attieksme pret darbaspēka ieplūdināšanu līdz pat pēdējam laikam, kā to arī apliecina SKDS pētījums, bijusi diezgan negatīva, kas gan sākusi mainīties.
Vai varam runāt par kādu ilgtermiņa sabiedriskās domas izmaiņu tendenci? Nepārprotami to teikt nevar, jo sabiedrības attieksme pret darbaspēka ieplūšanu ir cieši saistīta ar attiecīgā brīža bezdarba līmeni un ekonomiskā cikla fāzi. Iepriekšējais labvēlības maksimums pret darbaspēka migrāciju bija vērojams 2007. gadā, kad atbalsta rādītāji tikai nedaudz atpalika no pašreizējiem, taču, sākoties ekonomiskajai krīzei un krasam bezdarba pieaugumam, ļoti strauji pieauga migrācijas noraidījums. Jau 2009. gadā 89% Latvijas iedzīvotāju bija pret darbaspēka ieplūšanu un tikai 6% to kaut kādā veidā atbalstīja.
Šobrīd Latvijas ekonomika atrodas izteiktā uzplaukuma fāzē (par spīti daudzu nesatricināmajai pārliecībai, ka viss iet tikai uz leju) un darbaspēka trūkst gandrīz visās nozarēs. Dēļ samērā lielās emigrācijas, kura joprojām turpinās, un nelabvēlīgajiem demogrāfiskajiem rādītājiem Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, kas plašus Latvijas apgabalus iztukšo un padara ekonomiski bezperspektīvus. Viens no veidiem, kā atrisināt depopulācijas problēmu, ir darbaspēka ieplūdināšana no malas. Taču, kā jau teikts, Latvijai darbaspēka migrācija saistās ar dziļu, vēsturisku traumu, kas nav tik viegli dziedējama. Un tomēr.
Cerēt, ka Latvijā masveidā atgriezīsies uz dažādām īrijām aizbraukušie tautieši, ir visai naivi. Protams, daudzi atgriezīsies, un tam no valsts puses ir jārada labvēlīgi nosacījumi, taču tas nenotiks masveidā un depopulācijas problēmu neatrisinās. Neviena Rietumu valsts nav izvairījusies no papildu darbaspēka ieplūdināšanas no malas. Šo attīstīto valstu pieredzi vajag ļoti uzmanīgi pētīt, lai nepieļautu tās kļūdas, kuru dēļ tās šodien ir spiestas atzīt, ka viņu piekoptā multikulturālisma politika ir izgāzusies. Skaidrs, ka darbaspēka ievešanu nedrīkst pārlieku liberalizēt. Tam jānotiek ļoti stingrā valsts kontrolē, un regulējumam jābūt strikti ierobežojošam.
Atsevišķas un rūpīgas analīzes vērts ir jautājums par to, no kurienes labāk ievest trūkstošo darbaspēku, ja no tā nekādi izvairīties nevar. Vai no zemēm, kur valda pavisam citi kultūras kodi (Āfrikas un Āzijas), vai no mums mentāli tomēr tuvākām vietām (bijušās PSRS, īpaši Ukrainas). Katram no šiem virzieniem ir savi plusi un mīnusi. Šo cilvēku spēju adaptēties un integrēties būtu nepieciešams speciāli pētīt, lai izstrādātu labvēlīgāko darbaspēka migrācijas politiku.
Viens no galvenajiem faktoriem, kas sabiedrībā rada negatīvu attieksmi pret darbaspēka ievešanu, ir bažas par latviskuma saglabāšanu ilgtermiņā. Ja Latvijā visās sfērās pārliecinoši dominēs latviešu valoda, tad šādai rūpīgi kontrolētai migrācijai nevajadzētu nelabvēlīgi atsaukties uz Latvijas kultūrtelpu arī ilgtermiņā. Tāpēc, ja kaut nedaudz plašāk tiek pavērti darbaspēka migrācijas vārti, tad stingra vai pat ļoti stingra valodas politika (īpaši izglītības sfērā) ir vienkārši obligāta.
