Pagājušajā nedēļā Valsts prezidents Raimonds Vējonis izteica pēc būtības antikonstitucionālu «ultimātu» politiskajām partijām. Viņš teica: «Es esmu devis termiņu līdz pirmdienai, lai partijas piedāvā [vairākuma atbalstītu premjera amata kandidātu]. Nu tad zināmā mērā var teikt, ka 26. novembris ir tas kritiskais brīdis. Ja partijas līdz tam nespēs vienoties, tad tām šādas tiesības vispār vairs netiks dotas.» Tālāk intervijā prezidents atklāja, ka viņam esot «plāns B», taču nepateica, kāds tas ir, vien atzina, ka «partijām tas varētu nepatikt». Viņš gan norādīja, ka «plāns B» nav saistīts ar Saeimas atlaišanu.
Šis «ultimāts» pēc būtības ir antikonstitucionāls, jo Latvijas Satversmes 56. pants nosaka, ka Ministru prezidentu aicina Valsts prezidents. Nevis partijām jāvienojas, bet gan prezidentam no visiem iespējamajiem kandidātiem jāizvēlas, viņaprāt, vispiemērotākais. Divdomīga ir arī piebilde, ka «partijām tas nepatiks». Prezidentam jau nav nekādu iespēju izveidot valdību bez parlamenta (partiju) atbalsta. Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā viņam būs jānodrošinās ar partiju atbalstu (patikšanu).
Saistībā ar šo «ultimātu» vakar jau no paša rīta notika prezidenta tikšanās ar visu Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvjiem. Līdz iešanai uz Rīgas pili partijas ne par ko nebija vienojušās, un politiski aktīvā sabiedrība ar nepacietību gaidīja, kāds tad būs tas «plāns B», kurš partijām «varētu nepatikt». Liels bija daļas sabiedrības izbrīns un pat vilšanās, kad izrādījās, ka «plāns B» ir aicinājums Aldim Gobzemam kā Ministru prezidentam veidot valdību.
Protams, es nedaudz ironizēju, jo skaidrs, ka ne jau Gobzema nominācija bija prezidenta mistiskais «plāns B». Vienkārši pa brīvdienām kaut kas bija pamainījies. Kas? Pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka prezidentam kāds no acīmredzot pārāk daudzajiem padomdevējiem paskaidroja, ka piektdien izvirzītais ultimāts nav diez cik atbilstīgs Latvijas Satversmei un bez partiju «patikšanas» nekādi valdību neizveidot. Prezidenta vakardienas paziņojums jau bija pilnīgā saskaņā ar Satversmi.
Taču tikpat labi var gadīties, ka «plāns B» dažādu iemeslu dēļ vienkārši pārstāja uz laiku būt aktuāls. Piemēram, noskatītais premjera kandidāts atteicās nominēties vai politisko aizkulišu kombinētāji pārkombinējās un «panāktā vienošanas» izjuka. Jāatzīmē, ka politiskajos kuluāros jau vairākas nedēļas nerimst runas par tā saucamo Šķēli 2. Proti, premjeru no malas. Tiek saukti dažādi uzvārdi, taču pagaidām tās ir vistīrākās spekulācijas, jo šobrīd tik daudzās un dažādās kafejnīcās tiek stādītas «īstās valdības», ka nav jēgas par to pat runāt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdz šim vēl nav noticis neviens Saeimas balsojums par kādas valdības apstiprināšanu. 1995. gadā Šķēle parādījās tikai pēc diviem nesekmīgiem Saeimas balsojumiem.
Diemžēl ļoti iespējams, ka prezidents, neapdomīgi draudēdams partijām «tiesības vienoties vairs nedot», bija paļāvies uz kādu no šiem kafejnīcu valdību stādītājiem. Pa brīvdienām konstatējis, ka viņam priekšā liktais plāns B patiesībā ir rakstīts ar dakšām ūdenī, prezidents bija spiests kādu aicināt veidot valdību. Kāpēc izvēle krita uz Gobzemu? Tā vien izskatās, ka prezidentam (un cilvēkiem ar ietekmi uz viņu) īsti piemērots neliekas ne Gobzems, ne arī otrs kandidāts no Attīstībai/Par! Artis Pabriks. Atcerēsimies, ka 1995. gadā pēc 6. Saeimas ievēlēšanas toreizējais prezidents Guntis Ulmanis nominēja premjera amatam Māri Grīnblatu, lai gan bija skaidrs, ka viņš nepieciešamās balsis nesavāks. Vienkārši lai iegūtu laiku. Arī tagad ļoti iespējams, ka Gobzems ir nominēts, lai iegūtu laiku un partiju lieldraugi spētu kafejnīcās vienoties par «īsto» premjeru.
Ja Gobzemam izdosies izveidot valdību, tad tas nozīmēs, ka partiju lieldraugi ir spējuši vienoties, bet, ja Gobzemu piemeklēs Bordāna liktenis, tad Vējonis varēs gluži pamatoti nākt klajā ar kārtējo plānu B. Kāds nu tas attiecīgajā brīdī būs viņam uzlikts uz galda. Viens šobrīd ir skaidrs. Tas, ka nekas nav skaidrs, un politiskā neskaidrība turpinās. Tikmēr esošās valdības vadītājam piedzimis dēls un tehniskā valdība strādā. Tā ka par šo politisko neskaidrību nav īsti jāsatraucas. Vismaz vienu zinām - sliktāk nebūs.
