Pērn Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ziņoja par dažādiem finansiāla rakstura pārkāpumiem Latvijas sabiedriskajā radio. Atsevišķi Latvijas Radio darbinieki saņēma lielas, nepamatotas piemaksas pie darba algas; tika slēgti finansiāli ļoti dīvaini līgumi, kas radīja risku par sabiedriskā medija satura ietekmēšanu, un citi pārkāpumi.
Kā uz šiem pārmetumiem reaģēja Latvijas Radio toreizējā vadība, lielo piemaksu saņēmēji un viņu domubiedri? Aizstāvībai tika izmantota pārbaudīta metode. Tika apgalvots, ka visi šie pārmetumi Latvijas Radio vadībai ir «oligarhu» pasūtījums; NEPLP patiesībā ir oligarhu pakalpiņi, kuri vārdos nenosauktu oligarhu interesēs cenšas ierobežot vārda brīvību sabiedriskajā medijā.
Uz noteiktu sabiedrības daļu vārds «oligarhi» iedarbojas kā uz runčiem baldriāna pilieni. Pietiekami uzbudinoši, lai citādi sakarīgi cilvēki pēkšņi zaudētu racionālu spriešanas spēju
Skaidrs, ka šāda taktikas izvēle bija apzināta, jo nav noslēpums, ka Latvijā uz noteiktu sabiedrības daļu vārds «oligarhi» iedarbojas kā uz runčiem baldriāna pilieni. Proti, pietiekami uzbudinoši, lai citādi sakarīgi cilvēki pēkšņi zaudētu racionālu spriešanas spēju. Arī šoreiz šis fiziologa Pavlova zvaniņš nostrādāja. Latvijas Radio ēterā sāka skanēt audio klipi, kuros iestādes kolektīvs izteica neuzticību par sabiedrisko radio atbildīgajam NEPLP pārstāvim Ivaram Āboliņam. Latvijas Žurnālistu asociācijas toreizējā vadītāja Rita Ruduša apgalvoja, ka NEPLP iejaucas Latvijas Radio darbā un aicināja cīnīties pret šo «nejēdzību». Asociācijas biedriem Ruduša izsūtīja e-vēstules, kurās skubināja: «Aizstāvi savu radio, pieprasi Saeimai atlaist NEPLP!»
Pagājušo otrdien Valsts kontrole publicēja revīzijas ziņojumu par sabiedriskajiem medijiem. Visi NEPLP pārmetumi Latvijas Radio apstiprinājušies. Balstoties uz Valsts kontroles revīzijā konstatētajiem finanšu pārkāpumiem, NEPLP iesniegusi prasību tiesā par solidāru zaudējumu piedziņu no toreizējās Latvijas Radio valdes. Šajā brīdī varētu pielikt punktu un atviegloti uzelpot - taisnība tomēr ir uzvarējusi. Diemžēl nekādu punktu likt nevar, un taisnība ne tuvu nav uzvarējusi.
NEPLP un Ivaram Āboliņam personīgi tika izteikti cilvēka cieņu aizvainojoši pārmetumi par «oligarhu» pasūtījuma pildīšanu. Vai kāds no pārmetumu izteicējiem tos ir atsaucis? Vai kāds no viņiem ir atvainojies un atzinis, piedodiet, kļūdījos? Vai to cilvēku acīs, uz kuriem vārds «oligarhs» darbojas kā Pavlova zvaniņa skaņas, Āboliņš un NEPLP atkal ir godprātīgi mediju uzraugi? Protams, nē. Tie, kas dalīja un saņēma piemaksas; tie, kas slēdza dīvainos reklāmas līgumus, šo cilvēku acīs joprojām ir «labie», bet tie, kas pret šo savtīgo nesaimnieciskumu cīnījās, joprojām «sliktie». Šo melnbalto pasaules redzējumu nespēj mainīt nekādi Valsts kontroles slēdzieni, jo konkrētajā gadījumā finanšu pārkāpumus veikušas personas, kuras sen kā «cīņu pret oligarhiem» padarījušas par ienesīgu biznesu un ikvienu aizrādījumu par šaubīgām finanšu manipulācijām uztver kā «oligarhu» atriebību.
Runāt par kādu atvainošanos vai kļūdu atzīšanu šajā situācija ir diezgan naivi, jo arī pēc Valsts kontroles revīzijas materiālu publicēšanas zināmu aprindu attieksme pret NEPLP nemainīsies. Ir taču tik glaimojoši savu negausīgo mīlestību pret papildu piemaksām un citiem materiāla rakstura labumiem uzdot par «cīņu pret oligarhiem». Rotāšanās ar «cīnītāja pret oligarhiem» spalvām ir ārkārtīgi izdevīga, jo šīs spalvas ir gluži kā burvju bruņas. Tik ārkārtīgi liela ir to aizsargāt spēja. Cilvēks, kuram izdevies tās sev piespraust, kļūst gandrīz vai neievainojams.
Uzskatāmākais piemērs ir ilggadējais «cīnītājs» pret Lembergu - Šveices advokāts Rudolfs Meroni. Jau vairāk nekā desmit gadus viņš nerimstoši vairo savu labklājību, izmantojot Ģenerālprokuratūras dotās iespējas. Viss, ko viņš ir darījis ar viņam uzticēto mantu, viņam ir gājis no rokas. Tikai pašā pēdējā laikā, kad Meroni materiālās un politiskās pretenzijas jau pārsniegušas jebkādas saprāta robežas, profesionālie «cīnītāji pret oligarhiem» sākuši tā kusli mest skatienus arī viņa virzienā. Pagaidām gan pavisam kusli, jo ne cīņa pret Meroni, ne pret Martinsonu vai citiem politbiznesmeņiem nedod ne tuvu to aizsardzību pret jebkāda rakstura pārmetumiem, kādu dod «cīņa» pret kanonizētajiem «oligarhiem». To saprot tie «cīnītāji», kuri finansiāli ērti iekārtojušies un labi zina, kādi burvju vārdi jāpiesauc, lai viņu komfortu nekas neapdraudētu.
