Pie siles ar viltu un krāpšanos
 
©F64 Photo Agency

6. oktobrī Latvijā notika Saeimas vēlēšanas. Tauta izdarīja savu izvēli. Tauta izvēlējās pārmaiņas. Un ko redzam tagad? Tas pats vecais cirks.

Partijas runā, konsultējas ne jau par pārmaiņām, bet gan par to - kas ar ko. Bordelī pārbīdīja gultas un atveda dažas jaunas meitenes. Bordāns, Gobzems, Zakatistovs. Taču ne jau to tauta gaidīja. Ne jau to, ka kāds beidzot tiks pie kārotās siles. Tauta gaidīja reālas pārmaiņas. Astoņas ministrijas un par 30% samazinātu valsts pārvaldi. Minimālo algu 500 eiro un tādu pašu neapliekamo minimumu. Vai Pavļuts un Pūce sarunās ar Bordānu to pēdējam jautā? Nē, taču. Izrādās, visa Latvijas politiskā sistēma ir balstīta uz viltu un krāpšanos. Par ko jūs tajās partiju konsultācijās runājat? Par ietekmes sfērām un karotes, ar ko strēbt no siles, lielumu?

Latvijā, pēc ilgiem padomju varas laikiem mācoties demokrātiju, ir izveidojies paradums pirms vēlēšanām teikt un solīt visu, kas vien ienāk prātā, bet pēc vēlēšanām izlikties, ka tā jau bijusi tikai priekšvēlēšanu retorika.

Izrādās, mūsu platuma un garuma grādos viena lieta ir tautas izvēle vēlēšanās, bet pavisam cita lieta politiskā realitāte. Pilnā sparā notiek partiju konsultācijas par jaunās koalīcijas un valdības aprisēm, taču tajās ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēti priekšvēlēšanu laikā dotie solījumi. Tie ir aizmirsti kā nelāgs pārpratums. Bet tā nedrīkstētu būt. Izrādās, ka pie siles var nonākt, sasolot vienu, bet vēlāk to vairs pat nepieminot. Un šie krāpnieki liekulīgi runā par tiesiskumu. Meļi.

Ja cilvēks, mācoties ko jaunu, piemēram, vadīt automašīnu vai rakstīt ar datora klaviatūru, sākumā iemācās kaut ko nepareizi, tad vēlāk to ir ārkārtīgi grūti labot. Ieradumam ir milzu spēks. Latvijā, pēc ilgiem padomju varas laikiem mācoties demokrātiju, ir izveidojies paradums pirms vēlēšanām teikt un solīt visu, kas vien ienāk prātā, bet pēc vēlēšanām izlikties, ka tā jau bijusi tikai priekšvēlēšanu retorika. Tagad, kad esam iekļuvuši tur, kur gribējām (Saeimā), varam visu sākt no «baltas lapas», it kā nekas no iepriekš teiktā nav ticis teikts nopietni un tam nav bijusi nekāda jēdzieniska nozīme. Tā ir kļūdaina iemaņa.

Paklau, Kučinski, Ašeraden, Pavļut un Dzintar! Vai jūs nesaprotat, ko Latvijas tauta izvēlējās? Pārmaiņas. Astoņas ministrijas un par 30% samazinātu valsts pārvaldi. Jūs esat gatavi šo piedāvājumu atbalstīt un realizēt? Ja nē, tad pastāviet pie ratiem. Un nestāstiet par «atbildību par valsti» un tamlīdzīgi. Cieniet tautas izvēli. Taču vēl stingrākas prasības jāizvirza Kaimiņam, Gobzemam un Bordānam. Jūs uzvarējāt vēlēšanās. Tauta jums uzticējās un gaida pārmaiņas. Pirmais jautājums, ko jums jāuzdod potenciālajiem koalīcijas partneriem, ir - vai atbalstāt ministriju skaita samazināšanu līdz astoņām, valsts pārvaldes aparāta samazināšanu par 30% un drošības dienestu apvienošanu vienotā struktūrā pēc Igaunijas KAPO parauga? Minimālā alga 500 eiro, un tāds pats neapliekamais minimums. Minimālā pensija 200 eiro jau 2019. gadā. Ak, nē! Tad uz redzēšanos. Nākamais!

Diemžēl nekas tāds ne notiek, ne notiks. Tā sauktie politiķi (tukšmuldētājus nekādi nevar nosaukt par politiķiem bez piebildes - tā sauktie) savu ir panākuši - ar bezatbildīgiem solījumiem (kurus pat nedomā pildīt) tikuši pie bēdīgi slavenās siles un kā parasti piesauc atbildību un rūpes par valsti. Muld kaut ko par tiesiskumu, atklāti melojot. Beidziet muldēt. Neticu, kā teiktu Staņislavskis. Bet tam, ka jūsu galvenā rūpe bija tikt pie siles, ticu. Saeimai un politiskajām partijām, kā liecina aptaujas, neuzticas vairāk kā 90% Latvijas pilsoņu. Ja tik bezatbildīgi turpināsiet, tad atbalsta procents nepalielināsies. Kāda gan var būt cilvēku ticība politikāņiem, kuri vēl vakar, pirms vēlēšanām, runāja vienu, bet tagad to pat negrib atcerēties? Diemžēl trakākais ir tas, ka šiem muldoņām neviens īsti neprasa par saviem vārdiem atbildēt. It kā šāda priekšvēlēšanu tukšmuldēšana piederētu pie lietas. It kā tā arī būtu tā izslavētā demokrātija. Taču patiesībā tā ir parodija par demokrātiju, un tie, kas to atbalsta, ir šīs demokrātijas izvarošanas līdzdalībnieki.

Tieši šādi veidojas nihilistiska attieksme gan pret politiku kā tādu, gan pilsonisko atbildību par savu izvēli. Katram ir jāatbild gan par saviem vārdiem, gan par savu izvēli vēlēšanu kabīnē. Ja jau reiz solīji, tad savus solījumus pildi. Ja balsoji par tiem, kas kaut ko sola, tad prasi šos solījumus pildīt. Skatoties uz Bordāna un Kaimiņa apmierinātajām sejām, nav jādomā, cik veiksmīgi šie vīri ar viltus solījumiem ir piekrāpuši vēlētājus un tikuši pie siles, bet gan par to, kā viņiem pildīt to, kas rakstīts programmā. Diemžēl Latvijas problēma ir tā, ka liberālie Pavļuts un Pūce ar konservatīvo Bordānu par politiskajiem principiem nerunā. Jo tādu ne vieniem, ne otriem nemaz nav. Ir tikai vēlme tikt pie siles un kopīgi atstrādāt lieldraugu vēlmes. Savukārt vēlētājs, kā vienmēr, ir ticis prasti izmantots. Vienkārši uzmests. Ja ar savu balsi uzticēji valsts pārvaldi «pārmaiņu”» solītājiem, tad turi viņus pie vārda. Viņiem jāprasa - ja reiz solīji, tad arī realizē. Citādi sanāk nevis vīrs un vārds, bet tukšs muldētājs, kurš tagad pretendē vadīt valsti.