Nedrīkst piesmiet demokrātiju

Lai cik arī nodrāzts būtu visiem zināmais kādreizējā Anglijas premjerministra Vinstona Čērčila izteiciens par demokrātiju, kura nekāda izcilā nav, bet nekas labāks nav izgudrots, tagad, pēc 13. Saeimas vēlēšanām, tas atkal ir aktualizējies un jāpiesauc. Lai demokrātija strādātu un strādātu labi, tā ir jāciena un pret to jāizturas nopietni. Diemžēl Latvijā pret demokrātiju izturas bez pienācīgas cieņas. To viļā uz visām pusēm, kā vien katram labpatīk.

Latvijā vēlēšanas ir notikušas, un tauta savu izvēli ir izdarījusi. Tauta ir pateikusi kārtīgu fui visām līdzšinējām koalīcijas partijām (visām ir mazāk mandātu nekā iepriekš) un skaidri izteikusies par pārmaiņām. Tas nozīmē, ka tautas griba jārespektē. Visas runas, ka Kučinskis nemaz nebija tik slikts premjers, jāaizmirst. Pat Valmierā, kur Kučinskis bija pilsētas mērs un viņu labi pazīst, viņš saņēma mazāk balsu nekā uzņēmēja Linda Liepiņa no KPV LV, kura pazīstama kā esošās nodokļu sistēmas dedzīga kritiķe. Manuprāt, Liepiņa varētu būt jaunās valdības finanšu ministre un ātri sakārtot nodokļu sistēmu atbilstoši savām vēlmēm. Vēlētāji ir viņai uzticējušies, un viņa ir tiesīga prasīt, lai viņai ļauj darīt to, ko viņa teicās protam.

Jebkuri mēģinājumi ignorēt tautas brīvu izvēli vēlēšanās un bremzēt solītās pārmaiņas ir vērtējami kā antidemokrātiski un tautas izvēli necienoši. Jau redzama vēlme sashēmot jaunu valdību, kas savās idejiskās nostādnēs daudz neatšķirtos no līdzšinējās. Pārmaiņas ir iespējamas vainīgi tad, ja jaunajā valdībā vairs netiek ņemti vecie vēži no iepriekšējās koalīcijas. Vienotība, ZZS un NA bija pie stūres, sabiedrības gaidas neapmierināja, tad nu tagad lai pasēž pie ratiem. Lai savu solīto tagad pilda finanšu ministre Linda Liepiņa, kultūras ministrs Artuss Kaimiņš, tieslietu ministre Juta Strīķe un labklājības ministrs Juris Jurašs. Sabiedrība grib 500 eiro minimālo algu, 500 eiro ar nodokļiem neapliekamo minimumu, 200 eiro minimālo pensiju jau 2019. gadā, un, ja tas tā nenotiks, tad tā būs vēlētāju smaga piekrāpšana.

Protams, «nopietnie» politiķi un tikpat nopietni politisko procesu aprakstītāji teiks, ka jābūt «atbildīgiem» un nedrīkst ļaut valsti vadīt klauniem, bet padomāsim pēc būtības. Tas nozīmē nerespektēt tautas izvēli un izturēties necienīgi pret demokrātiju. Izlikties, ka priekšvēlēšanu solījumi ir tikai spožs žibulis, ar ko uz āķa uzķert lētticīgus vēlētājus, nozīmē ņirgāties par pašu demokrātijas būtību. Diemžēl pie labā toņa pieder ar nopietnu sejas izteiksmi klāstīt, ka priekšvēlēšanu solījumi ir viens, bet reālais darbs pavisam kas cits. Ja par nopietnu un atbildīgu politiku tiek saukta vēlētāju mānīšana, bet solījumu pildīšana par nenopietnu un bezatbildīgu, tad tā ir demokrātijas principu brutāla izvarošana.

Jāļauj pārmaiņu vēstnešiem strādāt!

Lielbritānijā, kur ir senas demokrātijas tradīcijas, notika referendums par izstāšanos no ES. Vēlētāji negaidīti nobalsoja par Brexit. Tagad dažiem šķiet, ka tā bijusi kļūda un vajadzētu referendumu atkārtot, taču premjerministre Terēza Meja strikti pieturas pie demokrātijas principiem. Ja jau vienreiz par šo jautājumu nobalsots, tad nedrīkst ignorēt tautas izvēli un tā jāpilda, lai cik tā varbūt liktos aplama. Man nav šaubu, ka Latvijā līdzīgā situācijā jau sen būtu sasaukts atkārtots referendums, kurā tauta tiktu aicināta balsot vēlreiz, tikai šoreiz «pareizi».

Ir tikai viens veids, kā cīnīties pret bezatbildīgiem solījumiem. Ļaut šiem solītājiem savus solījumus pildīt. Parasti viņi atrunājas, ka mums jau nebija 51% un citi neļāva šos solījumus pildīt. Šajās vēlēšanās Kaimiņam un Bordānam bija idejiski ļoti līdzīgs piedāvājums. Nekas viņiem netraucē abiem kopā savus pārmaiņu solījumus pildīt. Ja pietrūkst balsu, tad šajos jautājumos, kas neskar valsts valodu un ārpolitisko orientāciju, ļoti līdzīga pozīcija ir Saskaņai, un tā jau nu nebalsos pret minimālās algas, pensiju un neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Tāpat arī par ministriju skaita samazināšanu un valsts pārvaldes samazināšanu par 30 procentiem.

Tauta nobalsoja par īstām pārmaiņām, un tautas izvēle ir jārespektē. Jāļauj pārmaiņu vēstnešiem strādāt. Viņiem karogs ir rokā, un uz priekšu. Lai vecie, «nopietnie» politiķi pasēž malā. Citādi, ja nekas principiāli nemainīsies un Gobzems ar Kaimiņu paliks opozīcijā, tad viņi visus šos četrus gadus varēs turpināt bļaustīties, ka viss ir slikti, un pelnīt ar atsevišķiem balsojumiem, kurus Saeimas koridoros klejojošie partiju «lieldraugi» par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību piedāvās atbalstīt. Vēlētāju izvēle ir jāciena un jāļauj šiem «tautas draugiem» savus solījumus izpildīt.