Brīnumus gaidot
Tagad mums būs mazāk ministriju, nebūs koalīcijas padomes un būs lielākas pensijas, ar vāji slēptu aizvainojumu intervijā LTV1 ironizēja ZZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Viņu var saprast – vēlēšanās uzvarējuši tie, kuri solīja nereālākās lietas, savukārt tie, kuri apelēja pie veselā saprāta un reālajām budžeta iespējām, palika zaudētājos. Līdz ar to arī Latvija iekļāvusies tajā pasaulē populārajā plūsmā, kurā vēlētājs grib pārmaiņas. Cits jautājums, kādas pārmaiņas viņš patiesībā vēlas sagaidīt, un vai zem šā daudz aptverošā vārda – pārmaiņas – neslēpjas vien eifēmisms vārdam – brīnums.
Diemžēl brīnuma vietā sabiedrība iegūs sadrumstalotu, vāji strukturētu augstāko valsts likumdevēju. Daudzi Saeimā iekļuvušie saraksti ir vairāku partiju apvienības, kuras veido cilvēki ar ļoti dažādiem uzskatiem un augstu «staigāšanas» risku. Pirmās trīs vietas ir ieguvušas partijas ar izteikti populistisku (nereālu) piedāvājumu. Tā kā pret vēlēšanu nominālo uzvarētāju - Saskaņu - gandrīz visas partijas novilkušas stingras sarkanās līnijas un daļēji šādas līnijas novilktas arī pret otrās vietas ieguvēju - KPV LV -, tad valdību, visticamāk, veidos pārējās piecas. Visvairāk balsu no šīm piecām ieguvusi Jaunā Konservatīvā partija, un tās premjera amata kandidāts Jānis Bordāns teorētiski būtu jānosauc kā nākamās valdības veidotājs un vadītājs. Taču te parādās viena būtiska problēma.
Tieši nākamā valdības vadītāja izvēle rada vislielākās neskaidrības
Pie sadrumstalota parlamenta, kurā vairākām partijām ir samērā līdzīgs mandātu skaits, ārkārtīgi svarīga kļūst valdības vadītāja personiskā autoritāte. Ministru prezidentam jābūt spējīgam ar stingru roku «noganīt» visai raibo un pietiekami ambiciozo koalīciju veidojošo partiju biedru un ministru pulku, kur katrs centīsies raut deķi uz savu pusi. Vai Bordāns uz to būs spējīgs? Vai viņam piemīt pietiekami stingrs «krampis»? Premjeru debatēs Mākslas akadēmijā uz filozofa Arņa Rītupa jautājumu par saviem trūkumiem un vājībām Bordāns atzinās, ka viņam dažkārt pietrūkstot ambīcijas. Tas gan, iespējams, ir mazāks trūkums nekā Attīstībai/Par! premjera kandidāta Arta Pabrika atzīšanās slinkumā, taču pietiekami būtisks, lai uz viņa premjerēšanu raudzītos ar zināmu piesardzību.
Tieši nākamā valdības vadītāja izvēle rada vislielākās neskaidrības. Pat rodas iespaids, ka partijas šim jautājumam sākotnēji piegājušas ne pārāk nopietni, paļaujoties uz toreizējām vēlētāju aptaujām, kas otro vietu aiz Saskaņas paredzēja ZZS, tādējādi valdības veidotāja funkcijas jau iepriekš atdodot pašreizējam premjeram, pašiem paliekot kā otrajiem numuriem. Taču sanāca citādi. ZZS katastrofāli vājā priekšvēlēšanu kampaņa atsvieda šo partiju tik tālā perifērijā, ka Mārim Kučinskim gandrīz nav cerību vadīt arī nākamo valdību, turklāt neizskatās, ka viņš jau nu ļoti rautos šādu fragmentētu valdību vadīt.
Teorētiski kā kompromiss starp «jaunajiem» un «vecajiem» varētu būt Nacionālās apvienības veidotā valdība ar tās līderi Robertu Zīli, kas ir pieredzējis politiķis ar salīdzinošu augstu autoritāti politiskajā vidē, taču šim kompromisam ir viens būtisks - bet. Zīle ir ļoti ērti iekārtojies Briselē un diez vai gribēs mainīt šo ienesīgo un ne pārāk grūto darbu ar smago, nepateicīgo, vāji apmaksāto daudzpartiju valdības vadītāja darbu Latvijā.
Skaidrs, ka nākamā valdības vadītāja nosaukšana būs grūts uzdevums Valsts prezidentam, bet viņa apstiprināšana un koalīcijas veidošana (ministru krēslu sadalīšana) Saeimā tikušajām partijām. No otras puses, lai arī šīs Saeimas vēlēšanas, tāpat kā visas iepriekšējās, tika pasludinātas par vēsturiskām un izšķirošām, pirmajā brīdī neizskatās, ka būtu noticis kāds vēsturisks pagrieziens, kurš mainīs Latvijas valsts likteni. Taču atcerēsimies, kāda bija priekšvēsture 2009. gada pašvaldības vēlēšanām Rīgā, kurās varu galvaspilsētā pārņēma Saskaņa. Pirms tam Rīgas domē valdīja tāda pati fragmentēta, no daudzām partijām sastiķēta koalīcija, kuras nemitīgie kašķi vēlētājiem gluži vienkārši apnika.
Arī jaunievēlētās Saeimas sastāvs ir tik fragmentēts un nestrukturēts, ka turpmākajā četrgadē iespējami visdažādākie brīnumi. Diemžēl šie brīnumi, visticamāk, nebūs tie, uz kuriem bija cerējis vēlētājs, balsojot pret «vecajiem», bet tas jau tikai pieder pie tā sauktās demokrātijas skolas, par kuru jāmaksā ar pašu kļūdām.