Veidosim Rīgu atkal jauku
 
©F64

TV3 raidījums Nekā personīga satrauca daudzus autovadītājus, vēstot, ka Rīgas domē «esot jau nolemts» ieviest maksu par autotransporta iebraukšanu Rīgas centrā. Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs intervijā raidījumam gan atbildēja, ka nekas neesot izlemts un pagaidām tiek tikai izskatīti varianti, kā ierobežot satiksmes plūsmu Rīgas centrā. Viņš lika noprast, ka viss šis sižets ir pakārtots Saeimas vēlēšanām ar nolūku baidīt sabiedrību ar Saskaņu.

Abstrahēsimies no sižeta politiskā zemteksta un mēģināsim paskatīties uz problēmu pēc būtības. Nav noslēpums, ka satiksmes maksimālās intensitātes periodos Rīgā veidojas sastrēgumi. Ja vēl uz kādas maģistrālās ielas notiek remontdarbi vai atgadījusies avārija, tad satiksme kļūst pavisam apgrūtināta. Pastāv vairākas metodes, kā mazināt sastrēgumus pilsētās, un dažas no tām minētajā raidījumā nosauca arī Ušakovs. Pagaidām Rīgas pilsētvide stipri atpaliek no pasaules labākajiem paraugiem, jo tālu iepakaļ palikusi arī mūsu izpratne par to, kā problēma risināma.

Vairākums mūsu autobraucēju domā, ka sastrēgumus pilsētās var mazināt, paplašinot ielu braucamās daļas, tāpēc neslēpj savu sašutumu, ja kaut kur uz autojoslu rēķina tiek izveidotas velojoslas.

Pastāv iesīkstējis viedoklis, ka jādara viss, lai autotransportam uz pilsētas ielām būtu ērtāk. Šāds viedoklis attīstītajā pasaules daļā bija modē pagājušā gadsimta 60.-70. gados. Tika paplašinātas ielas, būvētas vairāklīmeņu estakādes, ikvienā brīvā laukumā izveidotas autostāvvietas, noņemtas tramvaju sliedes un mazināta sabiedriskā transporta nozīme. 80. gados nāca apskaidrība, ka, jo vairāk rūpējas par autovadītāju ērtībām, jo pilsētās mašīnu kļūst vairāk un pārvietoties ar tām kļūst vēl grūtāk. Turklāt pilsētvide kļūst gājējam nekomfortabla un nepatīkama, bet tas iznīcina biznesu. Rīgā tas labi redzams Čaka ielā, kurā atmirst vai nīkuļo veikali un kafejnīcas, jo iela ir pārvērsta par putekļainu tranzīta maģistrāli, kur kājāmgājējām (potenciālajam veikaliņu un kafejnīcu klientam) uzturēties nav patīkami.

Pagājušā gadsimta nogalē kļuva skaidrs, ka vienīgais veids, kā mazināt sastrēgumus, ir ierobežot automašīnu daudzumu pilsētu centros. Tas panākams, dodot maksimālas priekšrocības sabiedriskajam transportam, attīstot veloinfrastruktūru un radot pievilcīgu vidi kājāmgājējam (plašas ietves, daudz koku, krāšņumaugu, soliņu, ielu kafejnīcu utt.). Ja ar privāto transportu pilsētas centrā var pārvietoties ātrāk nekā ar sabiedrisko, nekas nemainās. Cilvēku attieksme mainās tikai tad, kad privātais transports sēž «korķī», bet sabiedriskais transports smiedamies tam brauc garām pa sabiedriskā transporta joslu. Turklāt visā maršruta garumā kā, piemēram, Londonā, nevis tikai atsevišķās vietās kā Rīgā. Tagad Rīgā, kad sabiedriskais transports stāv sastrēgumos KOPĀ ar privāto transportu, smejas ērtā automašīnā sēdošais.

Nu jau ne tikai Eiropā, bet pat tādā automobilizācijas citadelē kā ASV (ar Ņujorku priekšgalā, kur plānots ierobežot autotransporta kustību lielā Manhatanas daļā) mainās uztveres paradigma. Pilsēta kļūst no autocentriskas uz cilvēkcentrisku. Var iebilst - vai tad autobraucējs arī nav cilvēks? Ir, ir cilvēks, un tieši viņa paša labā pilsēta ir jāpārvērš vietā, kur patīkami uzturēties, pastaigāties kājām, nevis bezgalīgā autodromā, kur jānīkst sastrēgumos un jāriņķo pa ielām, meklējot, kur piestāt. Pilsēta uzplaukst nevis tad, kad ielas ir pilnas ar automašīnām, bet tad, kad ielas ir pilnas ar gājējiem. To vislabāk var redzēt tajās reizēs, kad pilsētā ir kādi svētki vai akcijas, piemēram, Muzeju nakts vai tamlīdzīgi.

Pārvērst pilsētu patīkami komfortablu nevar vienā dienā un pat ne vienā gadā. Vispirms jāmaina cilvēku domāšana, jo politiķi jau tikai reflektē uz to, ko prasa sabiedrība. Ne velti minētais televīzijas sižets parādījās neilgi pirms vēlēšanām, jo daudziem jau pati ideja, ka varētu ieviest maksu par iebraukšanu Rīgas centrā, šķiet nepieņemama. Uz iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām neviena partija negāja ar lozungu pārveidot Rīgu par kājāmgājējiem, nevis autobraucējiem draudzīgu pilsētu. Acīmredzot šī ideja vēl nav populāra rīdzinieku sirdīs.

Lielu akmeņu kaudzi šajā ziņā var mest Rīgas vadības dārziņā. Līdz šim ir ļoti maz darīts, lai Rīgu veidotu atbilstoši 21. gadsimta prasībām. Veloinfrastruktūra ir bērnudārza līmenī. Velosipēdistu skaits ar katru gadu pieaug, bet ielas tiek renovētas bez veloceliņiem, pēc pagājušā gadsimta standartiem. Tāpat stagnē sabiedriskā transporta attīstība. Šodienas pasaules transporta modes kliedziens - tramvajs - Rīgā velkas gliemeža ātrumā, un nekas netiek darīts, lai tas kļūtu par ātrāko transporta līdzekli pilsētā. Taču galvenais, no pilsētas vadības puses nemana modernu nākotnes Rīgas stratēģiskās attīstības redzējumu.