Pirms gada īsākās nakts un latviešu tautas dzīvespriecīgākajiem svētkiem par Jāņu nakts tradīcijām pasaules kultūras kontekstā runājam ar atdzejotāju, poliglotu Uldi Bērziņu. Patlaban viņš strādā pie Korāna tulkojuma.
– Saulgriežu svinēšanai ir senas, visticamāk, aizvēsturiskas tradīcijas.
Vai šīs tradīcijas raksturīgas tautām, kas apdzīvo vietas ar specifiskām gadalaiku maiņām, vai arī šīs tradīcijas nav atkarīgas no ģeogrāfiskā izvietojuma?
– Laikam jau te patālāk no ekvatora ļautiņi spēcīgāk izbauda saules kalendāra jaukumus (un šausmas – garajās ziemas naktīs). Varbūt staigādamas tautas paņem saules kultu un saules gadu sev līdzi – irāņi mīt stipri uz dienvidiem, bet
i labība aug, i tauta līksmo un bēdājas līdzi saulei. Irāņu gads sākas ar Nourūzu – Jaundienu pavasara saulstāvjos, 21. martā. Gada apakšmalā ir garākā nakts – šeb-i jeldā, kad pie pavarda paklausīties pasakas un spoku stāstus. Bet turpat netālu Arābijas pussalā kazu un avju gani vismīļāk ikvakar sēdās ap gunskuru pēc saulrieta, kad stepi ar astronomisku regularitāti piemirdz mēnesnīca, un viņu arābu izjūtai dārgs Jaunolis, Pilnmēness, Diļģis, Tukšmēness! 12 reizes gadā pa četrām nedēļām – gads arābiem saraucies īsāks par mūsējo saules gadu, un tāpēc i islāma Jaungads, i citi reliģiskie svētki atkāpjas no vasaras uz pavasari, no pavasara uz ziemu utt. Irāņu un turciešu tautas, kas pieņēmušas islāmu, dzīvoja simtiem gadu faktiski saskaņā ar diviem kalendāriem – mēness un saules, un tad dažādos laikos un vietās pievienojas i trešais – internacionālais Austrumu un Rietumu baznīcas saules gads. Ebreji, ķīnieši un daudzi citi koriģējuši īso mēnessgadu. Vieni ar papildu dienām, citi ar papildu mēnesi reizi pa vairākiem gadiem.
Esmu draugu lokā svinējis Jāņus Armēnijā, Azerbaidžānā, Turcijā – ar Melodijas Jāņu dziesmām un vietējā alus kastēm. Ak Dieviņ, kas par paģirām, kādas elles ver rīkli, kad Jāņu dienā dienvidu saule sveic savus Baltijas pastarīšus! Nav gadījies būt Jāņos pie latvjiem, leišiem, igauņiem, kas staigā cauru gadu kājām gaisā tur Austrālijā, laikam jau subtropu klimatā nemaz tik traki auksts neliktos. Bet... bet Ziemsvētkos? Vai Ziemsvētku vecītis tekalē īsbiksēs?
– Dominējošās reliģijas pamazām ir pārņēmušas iepriekšējās pagāniskās tradīcijas. Latvijā Ziemsvētki, Lieldienas ir izteikti kristīgi svētki, kamēr Jāņi saglabājuši savu pagānisko būtību. Kā tas ir citās valstīs?
– Abus jūnija mēneša svētos vīrus, Jāni Kristītāju un apustuli Pēteri, mēs, latvji, esam pratuši asimilēt līdz sinkrētisku dievību statusam – mums tautas dainā olimpietis Pēteris, kā rādās, uz veselu nedēļu aizviļ olimpietim Jānim tā draisko lauleni. Un arī ap Ziemsvētkiem, Lielo dienu, rudens saulstāvjiem, kas mums noslīdējuši līdz Miķeļa dienai, ap visiem tiem gana vēl i pagāniskā sentēvu gara, i zemnieciska miesiskuma. Kā tas ir citiem? Par zemkopju kultūrām esmu drošs, ka tur nedestilēta prieka pietiek! Jeruzālemē bijām ielūgti uz etiopiešu Lieldienām – palmu vīns lija straumēm, un vakara krēslā dažs jauno svētceļnieku pāris devās papardes zieda meklējumos turpat baznīcas dārzā – nekādas pagaidīšanas līdz Jāņa Kristītāja dienai, kura (ja vien iekrīt mūsu vecajos Jāņos?) gan Āfrikas tveicē droši vien tiek svinēta baznīcas atturīgajās tradīcijās.
– Vai islāma pasaulē reliģiskie svētki ir balstīti uz gadalaiku rita bāzes (formāli tos pieskaņojot kaut kādiem reliģiskiem datumiem kā Ziemsvētku gadījumā), vai arī islāma rašanās laikā kalendārs bija tik precīzs, ka reliģiskajiem svētkiem nav saistības ar gadalaiku ritu?
– Visiem islāma novirzieniem svētki un atzīmējamās dienas rēķināmas pēc mēness kalendāra.
– Vai daudzviet citur civilizētajā pasaulē ir saglabājušās svētku tradīcijas vēl no izteikti pagāniskiem laikiem?
– Skandināvijā ap Jāņiem ir Vidvasaris – Midsommardag, un nakts pirms tā – nakts ar pusnakts sauli vai vismaz baltā nakts dienvidu galā. Tagad Vidvasa-ris aiz tautsaimnieciskiem apsvērumiem noslīdējis uz pirmo sestdienu pēc 24. jūnija. Cik Vidvasarim miesiskas burvības un pagānisku izdarību? Mana pieredze liecina, ka burvības un brīvības ir vēl (vai – jau?) gana, bet Jāņu dziesmas un rituāli palikuši pagātnē. Trimdas dzejniece Velta Toma bija reiz pa Jāņiem Basku zemē, Spānijas robežpusē. Ozollapu (varbūt, dzimtenes izslāpušai, tā viņai likās?) vainagi, putojošie kausi, ugunskuri, dziesmas, viss licies kā Latvijā. Baski? Tā ir tā pasaule, tā valoda, kas Eiropā valdīja, kad indoeiropiešu senči vēl divasu kulbās sekoja saviem ganāmpulkiem pa dienvidu stepēm.
– Latvijā pieņemts Jāņus uzskatīt par auglības svētkiem, kas cieši savijas ar seksualitāti. Daudzām pasaules tautām ir bijuši gadā svētki, kad pieļaujamas vaļīgākas seksuālās attiecības. Vai runas par papardes zieda meklēšanu Jāņu naktī ir senvēsturē balstītas vai ir jau moderna, vēlāk ievazāta interperetācija?
– Ja es zinātu, kur lasīt vai kam prasīt par to papardes zieda motīvu – tūliņ painteresētos. Droši vien kārtējo reizi kļūdos, bet man šķietas, ka tas mums ir literārs motīvs, nu – tāds, kuram varētu izsecināt izcelsmi un pat autorību.
– Ko enerģētiski Jāņu svinēšana latviešiem nozīmē? Kāpēc līgošana dažkārt par tādu prastu dzeršanu pārvērtusies?
– Nepiekrītu tam, kas saka: tagad latvieši Jāņos par daudz dzer! Nē – visa Latvija, visi Ziemeļi, visas zāles un puķes tais pāris naktīs svin, i stirnu buciņš, i zaķītis nokustina ausis: ai! Atkal Jāņi! Vajag ēst, dzert, mīlēties, dziedāt un slavēt Jāni! Tādai jābūt pagāniskās Ziemeļu vasaras svētei. Ja tu sadzēries neej skaidrot attiecības, ja nesēdies pie stūres vai uz moča – viss pārējais pieder pie labās enerģētikas un paliks labā atmiņā i tev, i latvietim, i cittautietim.
– Kā latviešu Jānu svinēšana iekļaujas modernās pasaules kontekstā? Kas ir tas senākais, kas nāk vēl no gadu tūkstošu pagātnes?
– Brīdis, kad Neuzveicamā Saule atkal valda – tas nāk no senseniem laikiem, kad izbijušie ganāmpulku dzinēji apmetas ziemeļu, bet varbūt i dienvidu līdumos un gaida sauli zemei talkā. Un te nu latvju ciltis var būt lepnas: seno zemkopju mantojumu iekaluši tik stiprās dainās, iepinuši tik varenos un košos vainagos, ka dažs tūkstotis gadu tāds nieks vien liekas.