Saskaņā ar pērnā gada nogalē pieņemto Veselības finansēšanas likumu, šā gada 1. septembrī stājas spēkā jaunie veselības aprūpes noteikumi, kuri paredz vairākas būtiskas izmaiņas. Būtiskākā ir tā, ka no nākamā gada pilno valsts apmaksāto veselības pakalpojumu grozu saņems vienīgi tie Latvijas iedzīvotāji, kuri būs veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tie, kas šīs iemaksas nebūs veikuši (un nebūs kādā no pasargātajām grupām), saņems nepilnu pakalpojumu grozu.
Latvijas jubilejas gadā bieži dzirdamas runas par Latvijas nākotnes vīziju. Par Latviju, kādu to gribētu redzēt nākamajā simtgadē. Tiek piesaukta arī tā Latvija, kuru dažādu iemeslu dēļ neuzbūvējām, analizētas pieļautās kļūdas un garām palaistās iespējas, kā rezultātā daudzi ir neapmierināti ar sasniegto. Kā viens no galvenajiem neapmierinātības cēloņiem ir lielā nevienlīdzība un ar to saistītā sociālās netaisnības izjūta, kas liek domāt, ka Latvijas valsts nav vienlīdz labvēlīga pret visiem. Ir sociālās grupas, pret kurām Latvijas likumdošana ir bijusi ļoti labvēlīga, un ir grupas, pret kurām tā ir pagriezusi muguru.
Piemēram, nav jēdzīga izskaidrojuma, par kādiem grēkiem vieniem dzīvokļu īpašniekiem ir jāmaksā vairāk nekā citiem (papildu zemes noma), jo pēkšņi izrādījies, ka viņu māja atrodas uz kādam citam piederošas zemes? Ja valsts gribēja strikti ievērot tiesiskās paļāvības un valstiskās nepārtrauktības principu, tad tai arī bija jāsedz zemes īpašniekiem šī kompensācija, nevis jāuzliek tā uz pilnīgi nejaušiem un ne pie kā vainīgiem dzīvokļu īpašniekiem. Līdzīgus piemērus var atrast gandrīz jebkurā jomā. Tā, izmantojot likumdošanas nepilnības, daži apsviedīgi cilvēki tika pie milzīgām vairāku tūkstošu lielām pensijām, bet citiem jāsamierinās ar simts eiro un pat mazāku pensiju.
Ieejot Latvijas valsts pastāvēšanas otrajā simtgadē, gribētos sagaidīt, ka valstī, ja nav iespējams novērst agrāk sataisītās netaisnības, vismaz neradīt jaunas.
Diemžēl ar Veselības finansēšanas likumu Latvijas valsts ir spērusi soli atpakaļ sociālās netaisnības virzienā. Tālāk no sociālās solidaritātes.
No formālā taisnīguma viss it kā ir pareizi - ja nemaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, tad nav ko par valsts naudu ārstēties. Taču tikai it kā. Vispirms jānorāda, ka veselības aprūpe netiek finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Veselības aprūpe tiek finansēta no Valsts pamatbudžeta, kuram ar sociālajām iemaksām nav nekāda sakara. Tiesa, jaunais veselības aprūpes finansēšanas modelis paredz 1% no sociālajām iemaksām novirzīt veselības aprūpei. Taču tas ir tikai viens procents. Lauvas tiesu Valsts pamatbudžeta ieņēmumu veido PVN un citi maksājumi, kurus maksā pilnīgi visi. Tāpēc pat tīri formāli sociālās apdrošināšanas iemaksu sasaiste ar veselības pakalpojumu grozu ir nekorekta.
Taču tas nav lielākais šīs «reformas» defekts. Kuri būs šīs «reformas» lielākie cietēji, kuriem, nonākot ārstniecības iestādē, tiks paziņots - šis pakalpojums jums nepienākas? Galvenokārt tie būs dažādi dzīves pabērni, kuri jau tā atrodas uz zemākajiem sociālās hierarhijas pakāpieniem. Tagad viņi tiks pagrūsti vēl dziļāk bedrē, liedzot pilnvērtīgu veselības aprūpi. Faktiski valsts viņiem un arī visai sabiedrībai dod skaidru signālu - mirstiet nost, jūs mums neesat vajadzīgi. Viedoklis, ka nav jēgas tērēt naudu visādu dzērāju, narkomānu un bezpajumtnieku ārstēšanai, sabiedrībā ir visai izplatīts, taču tādi uzskati nedrīkst kļūt par valsts oficiālo nostāju.
Valsts kvalitāti nosaka sabiedrības attieksme pret saviem neaizsargātākajiem indivīdiem. Jo vairāk sabiedrība rūpējas par tiem, kuriem dzīvē mazāk paveicies, jo šāda sabiedrība kopumā jūtas apmierinātāka. Tā sauktais laimes indekss šajās valstīs ir visaugstākais. Tradicionāli kvalitatīvākā dzīve ir Skandināvijas valstīs un Jaunzēlandē. Proti, valstīs, kurās ir augsta sociālā solidaritāte un tiek mērķtiecīgi strādāts pie nevienlīdzības mazināšanas un sociāli atstumto integrācijas. Latvijā cilvēki dažkārt apvainojas, kad mūs ierindo Austrumeiropas valstu kategorijā. Mēs esam Ziemeļeiropas valsts, viņi iebilst. Diemžēl ar lēmumu ierobežot medicīnas pakalpojumu grozu jau tā dzīves apdalītajiem, mēs idejiski speram platu soli tālāk prom no ziemeļvalstīm.
