Gadījās man neliela diskusija ar kādu Kaimiņa partijas atbalstītāju. Jautāju, kas ir tas, kas viņu mudina par to balsot? Sākumā mans sarunbiedrs ierunājās par tiem tūkstošiem, kuri aizbraukuši uz ārzemēm un turpina aizbraukt. Uz manu jautājumu, vai tiešām viņš domā, ka Kaimiņa ievēlēšana un nonākšana varā šo procesu kaut minimālā apjomā var ietekmēt, atbildes vietā tika atklāts īstais pamatojums Kaimiņa popularitātei. Īsumā to var raksturot šādi – viņš nebaidās visai tai [nīstamajai] politiskajai elitei parādīt vidējo pirkstu. Daudzus cilvēkus, īpaši jauniešus, šāda izaicinoša nekaunība uzrunā. Kaimiņš ir tas klases huligāns, kurš atļaujas ar krītu nosmērēt nemīlama skolotāja krēslu un visu klasi uzjautrināt, kad skolotājs uz šā krēsla apsēžas.
Kad tālākajā sarunā mēģināju kaut ko ierunāties par ekonomikas izaugsmi, IKP pieaugumu un vispārējo algu līmeņa kāpumu, tad tika piesaukts konkrēts cilvēks, kurš jau trīs gadus (tātad ar zināmu pieredzi un prasmēm) strādā Rīgā par bruģīša licēju un saņem uz rokas tikai 700 eiro. Vai šāda alga par viņa smago darbu ir adekvāta, sekoja jautājums, kurš skanēja kā neapgāžams arguments - jābalso par Kaimiņu un tikai par Kaimiņu. Vēl bikli centos iebilst, jautājot: vai tiešām tu domā, ka Kaimiņš būs tas, kas pacels Latvijas ekonomiku un palielinās algas? Taču atbildi negaidīju. Man tāpat jau bija skaidrs, ka ne jau kaut kādi racionāli argumenti cilvēkiem liek nekritiski atbalstīt Kaimiņu. Tā ir iekšēja neapmierinātība ar dzīvi un neticība, ka kaut kas varētu šo perspektīvu mainīt. Katrā ziņā ne jau vēlēšanu rezultāti. Tāpēc balsojums par Kaimiņu nav balsojums par kādu jaunu, labāku, dzīvi. Tā ir nepatikas demonstrācija sabiedrības elitei. Ejiet jūs visi dēt, skaļi pasaka vēlētājs, balsošanas urnā iemetot Kaimiņa partijas sarakstu.
Balsojums par Kaimiņu nav balsojums par kādu jaunu, labāku, dzīvi. Tā ir nepatikas demonstrācija sabiedrības elitei.
Šādi protesta balsojumi vienmēr ir bijuši un būs. Problēma ir tā, ka šoreiz šim balsojumam var būt visai nelāgas sekas. Kaimiņa partija ir pilnīgi neprognozējama, nevadāma un faktiski sastāv no atsevišķiem indivīdiem, kurus nekas nevieno, izņemot vēlēšanās nokļūt Saeimā un šo nokļūšanu kaut kā kapitalizēt. Ja latviešu tā dēvētais niknais vēlētājs konsolidēsies ap Kaimiņa partiju, tad var sanākt, ka, izņemot Saskaņu, visas pārējās partijas iegūst salīdzinoši nelielu balsu skaitu. Ja vēl šīs «pārējās» (lasi: latviskās) partijas savā starpā būs savilkušas dažādas sarkanās līnijas, tad iespējama situācija, kurā nākamās koalīcijas kodolu veidotu Saskaņa un Kaimiņa partija.
Esmu tālu no uzskata, ka Saskaņas nonākšana valdībā automātiski nozīmē pagriešanos Austrumu virzienā un muguras pagriešanu Rietumiem un NATO. Nu nav Saskaņa tik dumja. Problēma, manuprāt, ir cita. Valsts pārvalde tomēr prasa zināmu profesionālismu. Lai arī pārliecība, ka valsti var vadīt katra ķēkša (katrs aktieris, žurnālists vai neko iepriekš nevadījis augstskolas pasniedzējs), ir dziļi iesakņojusies postsovjetiskajā sabiedrībā, tā diemžēl (vai par laimi) nav. Cilvēki to patiesībā saprot. Diez vai daudzi no tiem, kuri gatavi balsot par Kaimiņu, būtu gatavi iedomātā totalizatorā likt savu, reālu, naudu uz to, ka, nonākot varā, Kaimiņa partijas cilvēki nodemonstrēs labas valsts pārvaldes prasmes un uzlabos dzīves kvalitāti Latvijā. Viņi to negaida un uz to pat necer. Drīzāk otrādi. Viņi nebūt nevēlas, lai Kaimiņš reāli kļūtu par premjeru vai pat ministru. Viņiem Kaimiņš vajadzīgs vienīgi kā politiskās elites kacinātājs bez reālas varas. Taču pat ja viņš tiek varā, tad arī tas atbilst viņa vēlētāju zemapziņas vēlmēm - ieriebt tiem, kurus dzīve nav spiedusi aizbraukt no valsts vai vismaz domāt par to.
Protams, starp Kaimiņa atbalstītājiem un partijas biedriem ir cilvēki, kuri patiešām tic, ka politikā visi iepriekšējie ir bijuši blēži, pašlabuma meklētāji, neprašas un nezinīši un tikai tagad nāks atpestītājs Kaimiņš, kurš nesīs Latvijai jaunus laikus un izvedīs tautu saulītē. Uzskatāmākais piemērs ir mūziķis un TV intervētājs Andris Kivičs, kurš apbrīnojamā naivitātē pauž pārliecību, ka visa pret partiju vērstā kritika esot tikai tāpēc, ka viņi tautai stāsta «patiesību». Uz ko pieredzējusī politoloģe Ilze Ostrovska precīzi atbild: «Andri, tā PATIESĪBA visiem zināma no medijiem jau gadiem. Politiķiem ir nevis «jāatver visiem acis», bet gan jādod ticama, konkrēta, aprēķinos balstīta rīcības programma un tās īstenošana - stratēģiski un taktiski. Šo taču nav grūti saprast, vai ne? Jeb tomēr?» Tā vien izskatās, ka tomēr grūti saprast.
