Politikas tēlošana

Pēdējās nedēļas «kafejnīcu politikas» aktuālākā tēma ir tās sauktās pirts sarunas. Pagaidām vēl nekas nav publicēts, bet tiek solīts, ka tas notiks «rīt». Kad šī «rītdiena» pienāks un vai vispār pienāks, neviens šobrīd nevar pateikt.

Stāsts īsumā šāds. It kā KNAB (bet varbūt arī ne KNAB) veicis slepenu noklausīšanos atpūtas bāzē Taureņi, kur regulāri pulcējušies un «kārtojuši lietas» partijas Latvijas attīstībai spices vīri. Šo sarunu ieraksti it kā nonākuši kādu ar melno PR pazīstamu darboņu rīcībā. Šie darboņi par noteiktu samaksu dažiem sarunu dalībniekiem piedāvājuši no kopējā ieraksta «iztīrīt» tos fragmentus, kuros dzirdamas viņu balsis. Ja nauda šantāžistiem (kur skatās policija?) netiks nodota, tad šie ieraksti bez korekcijām tiks publiskoti ar politiski smagām sekām. Jāatzīmē, ka ierakstos nekā krimināli nosodāma neesot un runa esot tikai par morāli ētisko pusi. Tiek uzskatīts, ka atsevišķiem politiķiem un partijām šo sarunu publiskošana varētu līdzināties politiskajam nāves spiedumam.

Latvijā politika ir vairāk politikas imitācija, simulakrs, nevis klasiskā politika, kāda līdz pat pēdējam laikam darbojās tā saucamajās Rietumu demokrātijās.

Mēdz teikt, ka nevajag dot padomus, ja tos neprasa. Tomēr atļaušos pārkāpt šo sen zināmo principu. Pasūtiet šos šantāžistus divas mājas tālāk vai, vēl labāk, aizejiet uz KNAB, apkarieties ar mikrofoniem un šos melnā PR speciālistus ielieciet cietumā. Kāpēc iesaku rīkoties tieši šādi? Tāpēc, ka Latvijā politika ir vairāk politikas imitācija, simulakrs, nevis klasiskā politika, kāda līdz pat pēdējam laikam darbojās tā saucamajās Rietumu demokrātijās. Dānijā vai Vācijā šādu sarunu publiskošana, iespējams, izraisītu vispārēju sašutumu ar nopietnām sekām, taču ne pie mums.

Deviņdesmitajos gados mūsu politiķi centās atdarināt Rietumu politisko etiķeti un visu darīt tāpat kā «tur». Pat mēģināja uzņemties «atbildību». Atcerēsimies toreizējā iekšlietu ministra Ģirta Valda Kristovska demisiju pēc atkārtotas ieslodzīto bēgšanas no Jelgavas cietuma. Pats Kristovskis neparko negribēja atkāpties, bet toreiz mūsu partijas vēl centās izlikties par «īstām» partijām (tādām kā Rietumos) un piespieda viņu atkāpties. Pēc Talsu traģēdijas atkāpās cits iekšlietu ministrs Dainis Turlajs, un tā bija pēdējā reize, kad kāds ministrs par kaut ko uzņemas atbildību. Valda Dombrovska demisija pēc Zolitūdes traģēdijas jau bija gluži cits stāsts, kā to redzam pēc viņa apmierinātā ģīmja EK komisāra amatā.

Latvijā jau sen kā atmesta doma kopēt Rietumu politisko kultūru. Pie mums pēc tā nav nekādas vajadzības. Tas ir pilnīgi lieki. Nekādas sarunas nevar politiķim radīt tik lielu kaitējumu, lai viņu pa tiešo aizsūtītu uz politisko smilšu kalniņu. Pērn pusgadu Saeimas izmeklēšanas komisija vētīja tā dēvētās Rīdzenes sarunas. Par tām plaši ziņoja mediji, tajā skaitā sabiedriskie. No šobrīd aktīvajā politikā esošajiem visvairāk tika zemkopības ministram Jānim Dūklavam. Viņam tika piekarināta nievīga iesauka - Ļimončiks, un par viņu regulāri ņirgājās sociālajos tīklos. Taču gaidāmajās vēlēšanās viņš ir pirmais numurs ZZS sarakstā Latgales vēlēšanu apgabalā. Viņš tur ir vispopulārākais kandidāts.

Droši vien Rīdzenes sarunas iedragāja Dūklava reputāciju, taču tikai starp tiem, kuri tāpat ne par viņu, ne viņa pārstāvēto partiju NEBALSOS. Tiem, kuriem svarīgāks Dūklava padarītais, tas, ko viņš runājis Rīdzenē, ir dziļi vienaldzīgs. Tāpat būs ar Latvijas attīstībai vadoņiem. Vai tad kāds nezina, kas ir Jaunups? Kas ir Pūce vai Bondars? Vai tiešām kāds domā, ka viņi ir kristāltīri, nesavtīgi cīnītāji par labāku Latviju? Nebūsim taču naivi. Visi zina, ko šie darboņi pārstāv, un viņu reputāciju nevar sagraut kaut kādas sarunas, jo tieši tāda arī ir viņu reputācija - apsviedīgi shēmotāji, kas prot «sakasīt» naudu.

Vai tiešām kāds, kurš domā balsot par sarakstu Attīstībai/PAR, nezina, ka šī apvienība ir balstīta uz principu - nauda nesmird, ja vien ideja laba (viņuprāt)? «Pirts sarunas» šajā situācijas izpratnē lielas korekcijas ieviest nevar. Cita lieta, ka apvienība balansē uz 5% barjeras robežas un papildu negatīvā publicitāte tiešām var nospēlēt pēdējās piles lomu, taču tas nav iemesls pakļauties šantāžistu spiedienam. Šādu sarunu publicēšana varētu būt iznīcinoša reālajā politikā, taču Latvijas politiskajā teātrī, kur visi tikai tēlo politiku, šī «skandāla» ietekme būs niecīga.