Intelektuālie idioti
 
©F64

Pēdējos gados daudz tiek runāts par pasaulē notiekošu «konservatīvo pagriezienu», «liberālisma krīzi», «populisma uzplūdiem» un tamlīdzīgi. Šajā sakarā ir vērts iepazīties ar ASV publicista Nasima Nikolasa Taleba atziņām, kuras viņš izteicis esejā Intelektuālais idiots (The Intellectual Yet Idiot) https://medium.com/incerto/the-intellectual-yet-idiot-13211e2d0577.

Talebs ir pazīstams kā plašu popularitāti ieguvušā jēdziena melnie gulbji autors. Ar melnajiem gulbjiem viņš apzīmē pilnīgi negaidītus, iepriekš neparedzamus notikumus, kuriem ir ļoti dziļas un tālejošas sekas.

Viena no intelektuālo idiotu raksturīgākajām iezīmēm ir nepārspējama māka ignorēt realitāti par labu teorijai

Lai arī Talebs, rakstot par intelektuālajiem idiotiem, balstās uz ASV piemēriem, viņa atziņas var vispārināt. Var tām piekrist un var tās nepieņemt, bet ir vērtīgi tās zināt. Galvenā esejas ideja ir - plaisa starp valdošo eliti un vienkāršo tautu paplašinās. Šīs paplašināšanās iemesls ir pieaugošais skaits «intelektuālo idiotu», kuri ieņem arvien ietekmīgākas vietas valdībā, valsts aparātā, medijos un akadēmiskajā vidē. Šīs grupas locekļus raksturo augsta kvalifikācija uz papīra, bet vāja praktiskajā dzīvē. Šie cilvēki, pēc Taleba ieskatiem, ir ar dabas dotu talantu rakstīt izcilas esejas un izpildīt intelektuālos testus. Šīs iemaņas palīdz viņiem iegūt prestižu koledžu un universitāšu izglītību, kur viņus māca tādi paši profesori ar lieliskām eseju rakstīšanas iemaņām. Šie profesori raksta spožas rekomendācijas vēstules par saviem audzēkņiem, kas savukārt ļauj viņiem ieņemt augstus amatus ietekmīgās sfērās.

Vienīgā šo cilvēku problēma ir tā, ka viņi lāgā nezina, kā praktiski jāstrādā. Lielākā viņu dzīves daļa ir pavadīta dažādās mācību auditorijās. To sabiedrības slāni, kuru Talebs dēvē par intelektuālajiem idiotiem, var saukt arī par jauno garīdzniecības kārtu, jo pēc būtības viņi nodarbojas tieši ar to pašu, ar ko agrākos laikos garīdznieki. Proti, viņu «darbs» ir pārējiem stāstīt: 1) kas jādara; 2) kas jāēd; 3) kas jārunā; 4) kā jādomā; 5) par ko jābalso vēlēšanās.

Intelektuālie idioti par nepareizu pasludina visu to, ko paši nesaprot, neapzinoties, ka arī pašu saprašana var būt ierobežota. Intelektuālais idiots ir pārliecināts, ka citiem cilvēkiem jārīkojas atbilstoši savam labumam, taču tikai viņš zina, kāds šis labums patiesībā ir. Kad kāds plebejs iedomājas, ka viņš pats zina, kas viņam labāk, tad intelektuālais idiots izmanto terminu - neizglītots. Politiskos procesus intelektuālie idioti apzīmē ar diviem atšķirīgiem jēdzieniem: ar «demokrātiju» tad, kad tie atbilst viņu vēlmēm, un ar «populismu», kad plebeji uzdrīkstējušies balsot pretēji intelektuālā idiota vēlmēm. Tā kā intelektuālais idiots savā darbībā nekad ne ar ko reāli nav riskējis, viņš neapzinās savu rekomendāciju sekas. Sēžot uz dīvāna savā komfortablajā miteklī, viņš iestājas par Kadafi gāšanu, jo pēdējais ir diktators, tajā pašā laikā nesaprotot, ka šādai gāšanai var būt arī kādas nevēlamas sekas.

Viena no intelektuālo idiotu raksturīgākajām iezīmēm ir nepārspējama māka ignorēt realitāti par labu teorijai. Tikai tad, kad realitāti nekādi vairs nevar izlikties neredzam, kā tas bija nesenās migrantu krīzes laikā, parādās kaut kādas saprātīgas risinājumu iespējas. Līdz tam realitātei jāpieskaņojas intelektuālo idiotu pašsagudrotajām teorijām, kā tas notiek ar visām tām dzimtēm, vecāks nr.1 un vecāks nr.2 un tamlīdzīgām fantāzijām, kuras uzdrošinoties apšaubīt automātiski tiec ierindots neizglītoto kategorijā.

Talebs savā esejā norāda uz daudzām intelektuālos idiotus raksturojošām pazīmēm, bet galvenā ir viena - viņi vienkārši nevelk, kā to lieliski pie mums pierādīja tipisks šīs cilvēku grupas pārstāvis - Roberts Ķīlis. Nav šaubu, ka Ķīlis ir gudrs, radošs cilvēks ar interesantām, apspriešanas vērtām idejām. Taču tad, kad viņš nonāca ministra amatā, spilgti izgaismojās viņa vājās puses. Visu mūžu Ķīlis bija darbojies ar teorētiskiem pārspriedumiem un nekad neko lielāku nebija vadījis, ne par ko nebija atbildējis. Tad, kad viņš kļuva par vadītāju nozarei, kurā darbojas desmitiem tūkstošu pedagogu, pasniedzēju, profesoru, skolu direktoru un augstskolu rektoru, tad arī atklājās viņa kā intelektuālā idiota praktiskā nekompetence. Gudri muldēt, kad ne par ko neatbildi, ir viens, bet vadīt un atbildēt par tūkstošiem cilvēku ir pavisam kas cits. To derētu atcerēties arī gaidāmajās vēlēšanās.



 
 
#{#}