Latvijas politiskā izlase
Pirms dažām nedēļām beidzās Pasaules kausa finālturnīrs futbolā. Latvijas futbola izlase šajā turnīrā nepiedalījās, un tas nevienam neizraisīja ne mazāko pārsteigumu vai sarūgtinājumu. Tieši otrādi, ja mūsu valstsvienība būtu iekļuvusi šajā turnīrā, tā būtu pasaules mēroga sensācija. Latvijas futbola izlase pasaules mērogā ir pilnīgi nekonkurētspējīga. Zināmā mērā tas saistīts gan ar mūsu nelielo iedzīvotāju skaitu (ir maza izvēle, no kuriem spēlētājiem komplektēt izlasi), gan ar futbola niecīgo prestižu Latvijā (iekšējais čempionāts ir, jāsaka, nožēlojams).
Tieši to pašu mēs varam teikt par mūsu politisko izlasi. Liela, lai neteiktu - lielākā, mūsu politiķu daļa ir politikā iekļuvusi gluži nejauši. Ne viņiem ir skaidri mērķi, ne nopietnas politiskās vīzijas. Daudzi šausminās par Nila Ušakova saimniekošanu Rīgā. Bet ko, piemēram, uz Rīgas pašvaldības vēlēšanām piedāvāja Vienotības mēra kandidāts Vilnis Ķirsis? Vai viņam bija skaidrs plāns, kā uzlabot Rīgas vidi? Vai viņam bija konkrēts plāns, kā attīstīt Rīgas transporta sistēmu? Vai viņš varēja piedāvāt Daugavas (11. novembra) krastmalas pārveidi no transporta artērijas uz rekreācijas zonu, kur galvenā ir atpūtas un izklaides funkcija? Nekā tamlīdzīga. To pašu var teikt par pārējiem opozīcijas kandidātiem. Nekādu nopietnu Rīgas radikālu pārveides plānu, kas varētu iedvesmot rīdziniekus, viņiem nebija. Pliki saukļi, ka mēs «zagsim mazāk» un nebūsim tik izšķērdīgi (būsim skopāki).
Tieši tas pats ir tagadējās vēlēšanās. Nekādu ideju, nekādu iedvesmojošu vīziju.
Ko parastam vēlētājam izsaka ierosinājumi samazināt ministriju skaitu līdz sešām? Vienīgi to, ka daži asprāši uzdod retorisku jautājumu - bet kāpēc līdz sešām? Kāpēc ne līdz divām, vai kāpēc ministrijas nelikvidēt vispār? Tā ir tikai tukša muldēšana, kura normāla cilvēka ausij skan kā tarkšķēšana, bet tarkšķētāji nekad nav baudījuši apkārtējo cieņu.
Līdzīgi kā Latvijas futbola izlase arī mūsu politiskā izlase, jāatzīst, ir ļoti zemā līmenī. To var teikt pilnīgi par visām politiskajām komandām (partijām). Tās izmanto ļoti primitīvu taktiku - krievi nāk, visi zagļi, raujas pie siles, blēži, shēmotāji. Teorētiski viņiem pat kaut kādā mērā ir taisnība, bet paši nespēj piedāvāt neko tādu, kas vēlētājus pārliecinātu - mēs esam klasi augstāka līmeņa spēlētāji. Tādi paši nespējnieki un vēl vājāki. Skatītājos (vēlētājos) aug vilšanās un gatavība atdot balsis par lielākajiem klauniem. Ja jau visi tādi švabraki, tad ieriebšu tai tā dēvētajai politiskajai elitei un nobalsošu par vietējo žirinovski vai bepe grillo.
Šajā situācijā notiek politiskā cīņa par to, kurš nebūs lielākais politiskais idiots. Tās partijas, kuras sevi uzskata (cenšas pozicionēties) par nopietnām partijām, domā, ka pietiks neuzdoties par muļķu partijām, lai savāktu pietiekami lielu balsu skaitu. Šāda taktika, visticamāk, nostrādās, bet garantiju nav nekādu. To pierāda gan Tramps ASV, gan Itālijas vēlēšanas, kur jau pieminētais Bepe Grillo (Piecas zvaigznes) kopā ar galēji labējo Ziemeļu līgu ne tikai savāca lielāko balsu skaitu, bet pat spēja izveidot valdību.
Taču arī šeit darbojas jau pieminētā futbola analoģija. Ja Tramps vai Bepe Grillo ir sava, kaut ne tā labākā veida, talanti, tad mūsu kaimiņi, gobzemi, juraši un bordāni ir tāda līmeņa spēlētāji, kurus pat zemākajās līgās negribētu laist uz laukuma. Bet viņi raujas no rezervistu soliņa laukumā, un uz kopējā fona viņiem pat ir izredzes tur nonākt.
Saeimas deputātei Lolitai Čigānei ir neviennozīmīga reputācija zināmās aprindās. Viņai pārmet aizspriedumainu un paštaisnu attieksmi pret politiskajiem oponentiem. Taču, ilgstoši atrodoties Saeimā un vāroties politiskajā virtuvē, viņas kādreizējā vienpusība ir gājusi mazumā. Tagad viņu jau var uzskatīt par pieredzējušu politisko eksperti. Viņa nestartēs šajās Saeimas vēlēšanās un savā paziņojumā par to uzsvēra, ka «vienīgais, par ko varu brīdināt pēc četriem Saeimas komisijā kopā ar Artusu Kaimiņu pavadītiem gadiem - balsot par Artusa Kaimiņa partiju būtu ļoti, ļoti slikta izvēle Latvijai». Balsot par kaimiņiem un jurašiem nozīmētu vēl dziļāk gremdēt mūsu jau tā degradēto politisko vidi. Latvijas futbola izlase ir stabili zem 120. vietas FIFA rangā, un būtu skumji, ja mēs ar savu politisko izlasi noslīdētu vēl zemāk.