Iedomāsimies situāciju. Mežaparka Lielā estrāde. Dziesmu svētku noslēguma koncerts. Tiek pieteikts Valsts prezidents. Visi saspringti gaida viņa ierašanos.
Un tur jau viņš nāk. Nedaudz grīļīgā gaitā, divu virsdiriģentu aiz rokām pieturēts. Prezidentam sejā muļķīgs smaids. Tūkstoši skatītāju uz vietas un simtiem tūkstošu pie televizoru ekrāniem saprotoši nodur galvas - atkal. Atkal pillā.
Vai tad šoreiz uz tik lieliem tautas svētkiem nevarēja saņemties un kārtējo reizi nepiedzerties tā, ka nevar pat patstāvīgi paiet?
Šādu situāciju iedomāties patiešām ir grūti. Taču to ir pavisam viegli iedomāties, ja Latvijas Valsts prezidenta vietā iedomājamies ES prezidentu Žanu Klodu Junkeru. Viņa tieksme uz grādīgajiem jau sen nav nekāds noslēpums, taču ir viena lieta, ja sabiedrībā pazīstams cilvēks iedzer pa kluso, bet pavisam cita, ja viņš atļaujas regulāri ierasties publisko pasākumos manāmi iedzēris, lai neteiktu - pilnīgā pālī.
Atcerēsimies, cik nepiedienīgi Junkers uzvedās ES valstu vadītāju samita laikā Rīgā, kad Nacionālās bibliotēkas foajē stāvēja blakus mūsu toreizējai premjerei Laimdotai Straujumai un, pieņemot ārvalstu vadītājus, dažādi ākstījās, ar visiem centās bučoties un mērījās kaklasaitēm. Ceturtdien NATO samita laikā viņš atkal aizdomīgi grīļojās, līda bučoties ar tiem, kas mēģināja viņam palīdzēt noturēties kājās, un uzvedās dīvaini.
Versija par sēžas nerva bojājumu liktos ticama, ja ne paša Junkera reputācija. Jebkuram citam no samita dalībniekiem šāds skaidrojums būtu pilnīgi pašsaprotams, jo grūti iedomāties, ka tik augsta amatpersona var publiskā vietā parādīties reibumā, taču Junkers ir izņēmums, jo viņa vaļīgā uzvedība un tieksme uz alkoholu ir vispārzināma.
Būdams Briselē, esmu jau agrāk jautājis mūsu eiroparlamentāriešiem, kāpēc ES diskreditējošais Junkers netiek nomainīts. Atbilde ir vienlaikus loģiski saprotama, traģiska un dziļi simboliska. Amatu sadale ES starp partiju grupām, valstu grupām un interešu grupām ir panākta tik grūtā kompromisu ceļā, ka, kaut ko mainot, var sagrūt visa amatu sadales struktūra. Šis skaidrojums ir loģiski saprotams, jo ES birokrātisko struktūru smagnējums ir jau folklorizējies kā neelastīguma etalons. Kaut ko mainīt ES struktūrās ir tikpat kā neiespējami. Tur arī slēpjas šīs situācijas traģiskums. Visi saprot, ka Junkers grauj ES reputāciju, taču neko izdarīt nevar, jo viņš, pats to negribot, kļuvis par esošās situācijas stabilitātes garantu. Cenšoties nomainīt Junkeru, var iniciēties citi procesi ar neprognozējamām sekām, tāpēc labāk neko nemainīt. Taču tas, ka ES seja ir iedzērājs (lai neteiktu - alkoholiķis, kurš nevar saņemties būt skaidrā pat visatbildīgāko pasākumu laikā), arī ir dziļi simboliski. Tāpat kā tas, ka iereibis cilvēks darbojas kā stabilitātes garants.
Zināms, ka ASV prezidents Donalds Tramps pret ES izturas ar ne pārāk lielu cieņu. Ko viņš redz, ieradies ES galvaspilsētā Briselē uz NATO samitu? Visu valstu vadītāji kā vadītāji, tikai viens krīt ārā no kopējās bildes. Tikai vienas personas uzvedība ir neadekvāta un rada stipras aizdomas par krietnu reibumu. Kas tas par jokainu vīru, kuru aiz rokām, lai viņš nesaļimtu, tur Ukrainas prezidents Petro Porošenko un Nīderlandes premjers Marks Rite? Ā, tas jau ES prezidents. Ja ES seja ir šāds cilvēks, tad ko lai domā par pašu organizāciju? Ko lai Tramps domā par ES, skatoties uz streipuļojošo Junkeru? Izskatās, ka Eiropas pagrimums ir dziļāks, nekā bija licies, iespējams, viņš padomā.
Arī Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam lojālie propagandisti, kuri jau sen sola ES sairumu, uz Junkeru var rādīt kā labu paraugu - nu, redziet! Gluži otrs Jeļcins. Tāds var tikai kaut ko sagraut un nojaukt. Un šī ir retā reize, kad nākas šiem propagandistiem piekrist. ES autoritāte no šādas organizācijas sejas nepieaug.
Var jau teikt, ka ES spēks ir tieši tajā, ka nav svarīgi, kas ir tās priekšgalā - sistēma kā labi konstruēta mašīna nevainojami darbojas tālāk, taču tā ir tikai atruna. Senais romiešu sakāmvārds Quod licet Iovi, non licet bovi (kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim) nedrīkst kļūt par ES devīzi.
