Tautas vai Saeimas prezidents
 
©F64

Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runa dziesmu svētku noslēguma koncertā kārtējo reizi izraisīja plašu sabiedrības viļņošanos sociālajos tīklos. Vieni prezidentu aizstāvēja, citi pēla. Pirmā viedokļa kvintesenci precīzi formulēja izcilais latviešu aktieris Gundars Āboliņš: «Es gribētu ierosināt visiem, kas tik gudri un «profesionāli» kritizē mana prezidenta oratora dotības un kļūmes, pašiem reiz pamēģināt nostāties tik lielas auditorijas priekšā, tik atbildīgā un emocionālā situācijā un aizgrābjoši uzrunāt desmitiem tūkstošus! Baidos, ka oda pirdiens vien tur iznāks...», uz ko populārais reklāmists Ēriks Stendzenieks, pārstāvot pretējo viedokli, atbildēja: «Tāpēc jau arī ikviens nav prezidents. Prezidentam jāmāk runāt, jābūt stājai un pārliecībai. Citādi ikviens no trolejbusa var būt prezidents.»

Atskaitot Vairu Vīķi-Freibergu, mūsu valsts prezidenti ar īpašām oratora dotībām vai iedvesmošanas spējām nav izcēlušies. Vai tā ir nejauša sagadīšanās? Nedomāju. Pareizāk sakot, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tās ir tiešas sekas Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtībai. Un nemānīsim sevi, ka, ieviešot atklātas prezidenta vēlēšanas, ja tās notiks Saeimā, balsojot 100 deputātiem, kaut kas būtiski manīsies. Tāpat būs politiskais tirgus, un atklātība tikai palīdzēs frakciju vadītājiem pārliecinošāk kontrolēt savējo balsojumu.

Šajā brīdī daudzi esošās sistēmas aizstāvji varētu iebilst - bet kā tad Vīķi-Freibergu ievēlēja? Tad nu atcerēsimies viņas pirmās ievēlēšanas gaitu. Viņa tika ievēlēta pēc tam, kad piecās kārtās neviens no partiju izvirzītajiem kandidātiem neguva deputātu vairākuma atbalstu. Tikai tad deputāti tika iepazīstināti ar mazpazīstamu folkloras zinātnieci puķainā blūzītē. Kādas asociācijas izraisa folkloras pētniece puķainā blūzītē? Klusa, pieticīga sava lauciņa rušinātāja. Par to majestātisko, par sevi pārliecināto dāmu, kādu mēs viņu iepazinām vēlāk, viņa kļuva tikai pēc ievēlēšanas. Ja deputāti un it īpaši tie, kas viņu izvirzīja, zinātu, cik patiesībā neatkarīga un pašpietiekama būs Vīķe-Freiberga, tad viņi šo kandidatūru nebūtu ne izvirzījuši, ne ievēlējuši, jo Saeimas deputātiem nav vajadzīgs prezidents ar autoritāti un savu stāju. Viņiem ir vajadzīgs tāds kā Vējonis - ar piezemētām ambīcijām un nelielu autoritāti.

Galvenais arguments neko nemainīt, tas ir, nedot tiesības tautai pašai ievēlēt savu prezidentu, ir - tauta ievēlēs vai nu necienīgu, vai pat no ģeopolitiskā aspekta valstij bīstamu personu.

Šis arguments balstās uz pārliecību, ka mūsu tauta ir dumja, infantila un tai neko uzticēt nevar, jo ievēlēs kādu Zīgerista tipa populistu. Tikai neaizmirsīsim, ka Zīgerists 1995. gada vēlēšanās ieguva 14% balsu. Tas varbūt ir daudz, bet tālu no nepieciešamā vairākuma. Ja nebūtu striktas ES prasības par pirmsiestāšanās referendumu, tad mūsu politiskā šķira nekad šādu referendumu nepieļautu, jo tauta jau var «visādi» nobalsot. Taču nekādi «brīnumi» nenotika. Tauta nobalsoja tā, kā to aicināja darīt sabiedrības autoritatīvākie viedokļu līderi. Kāpēc lai ar prezidenta vēlēšanām būtu citādi un tauta savā vairākumā (nav runa par 30% vai pat 49% balsu) nobalsotu par tādu pretendentu, pret kuru nostātos vairums sabiedrības viedokļu līderu?

Cits arguments ir nauda. Pārliecība, ka par lielu naudu varot jebkuru ievēlēt, joprojām ir dzīva. Protams, nauda daudz ko izšķir, bet daudz vairāk izšķir pati personība. Ja personības nav vai tā ir tukša, tad pat visdārgākā reklāmas kampaņa nepalīdzēs, jo kandidātu debatēs savu iekšējo tukšumu ar naudu neaizbāzīsi. Tieši kandidātu debates būtu galvenais atlases siets, kas atsijātu tos prezidenta amata pretendentus, kuru uzstāšanās reizēs vienīgā doma ir - kaut nu šoreiz spētu norunāt tā, ka nav jākaunas. Turklāt reklāmas naudu var viegli ierobežot līdz saprātīgam līmenim, kad nauda vairs nespēlē izšķirošo lomu.

Jāsaprot, ka politiķi paši pēc savas iniciatīvas Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību nemainīs. Viņiem tā ir ļoti izdevīga, jo dod ekskluzīvas tiesības ievēlēt valsts augstāko amatpersonu šaurā lokā. To var izdarīt tikai sabiedrības spiediens. Diemžēl pagaidām tāda nav, un prezidenta ievēlēšanas kārtības izmaiņas nav gaidāmo priekšvēlēšanu cīņu prioritārajā darba kārtībā. Tad nu turpināsim savas valsts prezidentus klausīties ar mulsi nodurtām acīm, cerot, ka varbūt šoreiz viņš neizgāzīsies.