Īstā muļķu partija

Laiku pa laikam uz Latvijas politiskās skatuves parādās «partijas», kuras uzdodas par muļķu partijām. Vārds – partija – šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo tās nav īstas partijas. Tās ir parodijpartijas, kuru līderi atklāti ironizē par mūsu politisko sistēmu. Šo pseidopartiju elektorālā bāze galīgi neatbilst nosaukumam, jo to līderi apelē pie radošo cilvēku (nemuļķu) aprindām, aicinot uz politisko procesu paskatīties ar veselīgu ironiju.

Tā pirms 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā Latvijā sevi pieteica Muļķu partija. Kad tai atteica reģistrāciju, tā izveidoja vēlēšanu apvienību Latvijas laime. Viņu saukļi bija «Mēs zagsim mazāk nekā citi!» un «Katram muļķim vietu Saeimā!». Par «muļķiem» nobalsoja 9814 cilvēku jeb 0,88% vēlētāju. Piecus gadus vēlāk partiju mēģināja atjaunot, to saucot par TPVCK, tas ir, Tie paši vēži citā kulītē. Reanimācija bija neveiksmīga. 2010. gadā jautrā atmosfērā tolaik populārajā klubā Nabaklab tika nodibināta Pēdējā partija, parodējot Aināra Šlesera Pirmo partiju un uz Saeimas vēlēšanām izveidoto politisko apvienību Par Labu Latviju! Pasākums noritēja tik nenopietnā gaisotnē, ka daži, kas uz partijas dibināšanu bija ieradušies ar gluži nopietniem nolūkiem, aizgāja vīlušies. Arī šī partija pretendēja uz galvaspilsētas radošās jaunatnes balsīm.

Kaimiņš apzināti orientējas uz intelektuāli nabadzīgāko sabiedrības slāni un spēlē šim slānim saprotamu komēdiju

Visas šīs parodijpartijas pat nedomāja par tikšanu Saeimā vai par kādu nopietnu politisko darbu. Šo grupiņu vadītāji visu procesu uztvēra kā aizraujošu performanci. Kā kārtējo izklaidi jau tā izklaidēm piesātinātajā dzīvē. Uz īstu muļķu balsīm šīs partijas nepretendēja. Taču atmetīsim lieku politkorektumu. Jebkurā, pat visattīstītākā sabiedrībā ir zināms procents cilvēku ar ne pārāk augstām intelektuālajām spējām. Vienkāršā valodā runājot, muļķu.

Ar muļķību ir saistīta viena psiholoģiskā īpatnība. Cilvēki ir gatavi atzīt ļoti daudz ko. To, ka viņi ir neglīti, resni, neveikli, ar sliktu atmiņu, vāju raksturu, slinki, nekārtīgi utt. Taču ir viena lieta, ko neviens neatzīst. To, ka viņš ir muļķis. Šo īpatnību bieži izmanto nekrietni cilvēki, kuri muļķus, kas nesaprot, ka ir muļķi, izmanto savtīgos nolūkos. Tajā skaitā politikā.

Vēl nesen orientēšanās uz intelektuāli mazprasīgo elektorātu skaitījās sliktais tonis. Nopietnie mediji rauca degunus un teica: fui, populisti! Intelektuāļi riebumā novērsās. Arī politiķi centās turēt augstus standartus un klaji populistiskas idejas tērpa loģiski pamatotā, «inteliģentā» formā. Taču pēdējā laikā atklājies, ka labus panākumus var gūt, pilnībā atmetot jebkādu intelektuālo retoriku, runājot pavisam vienkāršā, «katram muļķim» saprotamā valodā. Aprēķins ir vienkāršs - cilvēku skaits, kuriem ir grūtības veidot cēloņsakarību ķēdes, ir lielāks, nekā varētu domāt, un viņi ir jāuzrunā viņiem saprotamā valodā.

Latvijā šo vienkāršo veiksmes formulu pirmais atklāja aktieris Artuss Kaimiņš. Ja kāds šajā brīdī grib piesaukt Zīgeristu, tad atcerēsimies, ka viņš tomēr centās par sevi radīt nopietna politiķa tēlu. Kaimiņš ākstās, ņirgājas, lamājas, visus apvaino bez apstājas. Viņš necenšas tēlot nopietnu vai gudru politiķi. Tāpēc viņa ceļi šķīrās ar Reģionu apvienību, kas sevi gribētu redzēt nopietnajā nišā.

Kaimiņam ir pilnīgi vienalga, kādā veidā nauda nonāk viņa kabatā. Galvenais, ka tā tur ir. Nav svarīgi, no kā, par ko, kādā veidā, cik tas likumīgi vai ētiski. Viņš savā aktiermākslas karjeras iesākumā bija labi pazīstams ar statusam nesamērīgi augstām honorāru prasībām. Ja tolaik par vakara vadīšanu tautā populāri aktieri prasīja ap 600 latu un paši slavenākie - 800 latu, tad Kaimiņš, acis nepamirkšķinot, varēja paprasīt tūkstoti, divtūkstoš latu. Viņa vērtību sistēmā cirpt aitas (muļķus) ir nevis nekrietni, bet - tieši otrādi - pagodinoši, jo tāpēc jau muļķi ir domāti, lai viņus tītu ap pirkstu.

Daži analītiķi domā, ka Kaimiņš, muļķīgi skaidrojot savu aizturēšanu ar Rasnača demisijas pieprasījumu, un Gobzems ar savām drudžainajām aktivitātēm sociālajos tīklos iznieko iespēju, kuru radījusi Kaimiņa aizturēšanas lielā publicitāte. Neko viņi neiznieko. Tāpat neviens analizēt spējīgs vēlētājs par viņiem nebalsos. Viņi apzināti orientējas uz intelektuāli nabadzīgāko sabiedrības slāni un spēlē šim slānim saprotamu komēdiju. Kaimiņš savā aktiera karjerā ir vadījis daudzus pasākumus un labi zina, kā sarunāties ar šādu publiku, kā izsaukt tās sajūsmu. Viņš to pazīst. Tā ka beidzot arī Latvijā ir īsta muļķu partija, kura gan tā nesaucas, bet tāda ir pēc savas būtības.