Profesionāla huligāna gals

Lai gan deputāta Artusa Kaimiņa aizturēšana notika it kā pēc sliktākajām KNAB tradīcijām – maksimāli publiski un vietā, kur žurnālistu koncentrācija ir valstī visaugstākā – Saeimas ēkā, plenārsēdes laikā, citādi nemaz nevarēja, jo, lai uzsāktu kādas kriminālprocesuālas darbības pret deputātu, vispirms deputātiem bija jānobalso, ka viņi šīs darbības pret savu kolēģi atļauj veikt.

2011. gadā, kad Ģenerālprokuratūra vērsās pie Saeimas deputātiem ar līdzīgu priekšlikumu - ļaut Aināra Šlesera mājā veikt kratīšanu, deputāti to noraidīja, uzskatot, ka tiesībsargājošo iestāžu argumenti ir nepārliecinoši. Toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers un aiz viņa stāvošie prezidenta kancelejas darbinieki šo Saeimas balsojumu izmantoja kā ieganstu Saeimas atlaišanas iniciēšanai un savas tālākās politiskās karjeras nodrošināšanai. Ar atpakaļejošu datumu varam konstatēt, ka toreiz Saeimas deputātiem bija taisnība, jo visas apsūdzības pret Šleseru ir noņemtas. Šoreiz Saeimas deputāti pret Artusu Kaimiņu bija daudz neiecietīgāki - no klātesošajiem 76 deputātiem 59 balsoja par imunitātes noņemšanu, pret vai atturējās neviens, bet 17 (pārsvarā no Saskaņas) nebalsoja vispār.

Versijai par Kaimiņa «bīstamību» politiskajai elitei nav seguma

Ir ārkārtīgi niecīga varbūtība, ka deputāti būtu nobijušies, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis noraidoša balsojuma dēļ varētu sekot Valda Zatlera piemēram un rosināt Saeimas atlaišanu. Šāda vienprātība vairāk liecina par pārējo deputātu attieksmi pret pašu Kaimiņu personiski. Kaimiņš visus šos gadus ir atļāvies apvainot citus deputātus pilnīgi bez bremzēm. Tagad starp deputātiem nebija neviena, kurš kaut aiz draudzīgas solidaritātes balsotu pret imunitātes noņemšanu vai kaut atturētos. Taču nedomāju, ka ļaunatminīgums par Kaimiņa aizvainojošo uzvedības stilu bija galvenais iemesls, kāpēc deputāti nesvārstoties nobalsoja tā.

Galvenais iemesls bija cits. Šis iemesls bija veselais saprāts. Ja uz Kaimiņu paskatāmies nevis caur konspirāciju teoriju prizmu, bet no veselā saprāta viedokļa, balstoties uz tiem faktiem, kurus publiskojis viņa kādreizējais partijas biedrs Ilmārs Poikāns un raidījuma Suņu būda producents Kaspars Upaciers, tad ir pilnīgi skaidrs, ka Kaimiņš nav nekāds kvēls cīnītājs par taisnu un pareizu lietu, bet gan vienkāršs nekauņa, kurš dzīvo svētā pārliecībā, ka ir pilnīgi vienalga, kādā veidā nauda nonāk viņa kabatā. Galvenais, ka tā tur ir. Nav svarīgi, no kā, par ko, kādā veidā, cik tas likumīgi vai ētiski. Šādi jautājumi Artusam (kā viņu aizturēšanas brīdī uzrunāja KNAB pārstāvis) ir sveši.

Pat politiskais huligāns, kurš pēdējiem vārdiem lamā Latvijas politisko eliti, ir viņa aktieriskā loma. Kaimiņš savu darbu veic profesionāli vārda burtiskā nozīmē. Proti, par šo uzspēlēto lamāšanos saņem naudu. Gan no bēdīgi slavenā Šveices advokāta, Latvijas Ģenerālprokuratūras mīluļa Rudolfa Meroni, gan citiem, kuru uzvārdus jau pavisam drīz nosauks KNAB izmeklētāji.

Diemžēl aizturēšanas publicitāte ir devusi Kaimiņam iespēju iegūt mocekļa oreolu un paplašināt savu elektorālo bāzi, jo vienmēr atrodas cilvēki, kuri ne tikai domā, bet ir nesatricināmi pārliecināti, ka sabiedrībā redzamus cilvēkus nekad neapcietina viņu darbības dēļ, bet gan tikai tāpēc, ka kādam vai kādiem to vajadzējis. Atbilstoši šim uzskatam, Kaimiņš kritis par upuri sazvērestībai, kuras mērķis ir novērst Kaimiņa «atmaskojumus», kaut gan līdz šim viņa «atmaskojumi» bijuši vien muldēšanas līmenī un nekādas sekas nav radījuši. Kaimiņa aizstāvji jau publiskojuši savu versiju par notiekošo, sazvērnieciski čukstot - Kaimiņš droši vien aizracies līdz tādām lietām, kas reāli apdraud pašas «augšas».

Kaimiņš pats neko nerok. Ne viņš racējs, ne izmeklētājs. Tiesa, kāds viņam var piespēlēt informāciju. Te rodas jautājums. Ja kādam tiešām ir graujoša informācija, kas teorētiski varētu uzspridzināt mūsu politisko eliti, tad pie kā viņš ietu ar šo informāciju? Tak ne jau pie Kaimiņa, kura reputācija ir tāda, ka jebkuri fakti no viņa mutes izklausās apšaubāmi un mazticami. Kaimiņš būtu pēdējais, pie kura kāds ietu, ja viņam rokās būtu patiešām nopietna informācija. Tā ka versijai par Kaimiņa «bīstamību» politiskajai elitei nav seguma. Neviens viņu tāpat nopietni neņem, tāpat kā Krievijā Žirinovski. Būs vien pašam jāatbild par vieglprātīgu attieksmi pret savā kabatā esošās naudas izcelsmi, un jādomā, ka tālākais kriminālprocess pret Kaimiņu un partiju KPV.LV neizčākstēs, līdzīgi kā daudzi tie, kurus savulaik ar skaļām aizturēšanām uzsāka Strīķe, Jurašs & Co.