Jaunā frontes līnija
Šogad Saeimas vēlēšanu kampaņa iesākusies visai nikni. Plaši tiek lietoti apzīmējumi mafija, politiski noziedzīgie grupējumi un tamlīdzīgi. Turklāt tas ir tikai pats sākums. Jaudīgākās kompromatu bumbas vēl tiek atstātas rezervē, lai tiktu liktas lietā pašā priekšvēlēšanu kampaņas kulminācijā. Taču jau tagad iezīmējas galvenā robežšķirtne, frontes līnija, ap kuru notiks īstā, izšķirošā cīņa, un tā nebūs kompromatu kauja.
Jebkurā vēlēšanu kampaņā ir viens, par citiem svarīgāks stāsts (visbiežāk mitoloģisks, bet tieši tāpēc tik iedarbīgs), kurš caurvij visu kampaņu. Pēdējo desmit, piecpadsmit gadu laikā (kopš 2002. gada) galvenais mitoloģiskais stāsts bija par cīņu starp pašpasludinātiem «gaismas» spēkiem un viņu pretiniekiem, kuri tika dēmonizēti kā «tumsas» spēki. Tas bija Repšes, Jaunupa, Āboltiņas un aiz viņiem stāvošo politbiznesmeņu ārkārtīgi sekmīgs izgudrojums, kurš līdz pat pēdējam laikam samērā labi strādāja. Stāsts par «oligarhiem», kuri krānā visu ūdeni izdzēruši, vēl pēdējo reizi tika atskaņots pagājušā gada otrajā pusē, kad daži ne pārāk veiksmīgi Saeimas deputāti centās spodrināt savas spalvas, izveidojot parlamentārās izmeklēšanas komisiju par tā dēvētajām Rīdzenes sarunām. Kaut arī atsevišķi mediji un it īpaši sabiedriskie mediji šim pasākumam pievērsa sabiedriskajam nozīmīgumam neproporcionālu uzmanību, plašākai sabiedrībai par šīm sarunām bija ļoti niecīga interese.
Vēlēšanu cīņa ir starp it kā nopietniem, nosvērtiem politiķiem, kuri ar darbiem pierādījuši savu varēšanu (cits jautājums, kādu), un nelīdzsvarotiem mutes bajāriem
Šajā vēlēšanu kampaņā stāstu par «oligarhiem» vairs pat nepiemin. Tas ir tik novecojis un ārpus reālās situācijas, ka to var iebarot tikai cilvēkiem, kuri iestrēguši desmit un vairāk gadu senā pagātnē. Šodien jau ir pavisam cita situācija. Jaunajā politiskajā mitoloģijā oligarhus ir nomainījuši kvadrāti (Māris Martinsons) un maksātnespējas administratori ar Māri Sprūdu, noslepkavoto Mārtiņu Bunku priekšgalā un advokātu Terazini (no itāļu filmas Astoņkājis), proti, Romualdu Vonsoviču, aizmugurē.
Taču arī šie stāsti par jaunajiem mafijas krusttēviem un krustmātēm, kas no dažādu siles kārotāju mutēm birst kā no pārpilnības raga, nebūs galvenā frontes līnija gaidāmajās vēlēšanās, lai kā uz to gribētu cerēt šo skaļo frāžu izteicēji. Tā būs cita, un tā jau tagad visai skaidri iezīmējas. Tā būs cīņa starp it kā nopietniem, nosvērtiem politiķiem, kuri ar abām kājām stāv uz zemes un ar darbiem pierādījuši savu varēšanu (cits jautājums, kādu varēšanu), un nelīdzsvarotiem mutes bajāriem, kuri visās iespējamās vietās, acis nikni bolot un siekalas šķiežot, skaļi kliegs, ka visi citi, izņemot viņus pašus, ir zagļi, blēži, mafijas krusttēvi, pelēkie kardināli utt.
Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, aktīvi un padziļināti par politiku interesējas 15% līdz 20% iedzīvotāju, bet uz vēlēšanām aiziet ap 60%. Tas nozīmē, ka lielākajai daļai vēlētāju ir visai aptuvens priekšstats par patiesajām politiskajām reālijām. Viņi izdara savu izvēli sajūtu līmenī. Jau sen pierādīts, ka vēlētāju kopumu (it īpaši to daļu, kas par politiku daudz neinteresējas, bet ar dzīvi ir visnotaļ apmierināti) vislabāk uzrunā tie politiskie spēki, kuri spēj šim vēlētājam iedvest stabilitātes un drošas nākotnes izjūtu. Tāpēc gandrīz vienmēr pie varas esošajiem ir zināmas priekšrocības (ja vien viņi savas valdīšanas laikā nav sagāzuši lielus podus, kā tas dažkārt gadījies pie mums).
No šāda aspekta raugoties, valdošās koalīcijas nevēlēšanās pieļaut opozīcijas pieprasīto tieslietu ministra Dzintara Rasnača demisiju ir pilnīgi racionāls solis. Jebkura valdības vai valdošās koalīcijas sašūpošanās grautu šo mitoloģiskās stabilitātes nodrošināšanas garanta tēlu, bet tēls uz vēlēšanām ir pats svarīgākais. Uz Strīķes, Juraša, Gobzema fona pat Nacionālās apvienības politiķi, kuri parasti tika uztverti kā tādi mazliet ekstrēmi, izskatās gluži nopietni un pārliecināti. Šo nopietno un līdzsvaroto politiķu tēlu viegli varētu sagraut, ja valdošajā koalīcijā sāktos publiskas nesaskaņas.
Tieši nemitīgie publiskie kašķi Rīgas domes valdošajā koalīcijā ļāva 2009. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgā varu pārņemt Ušakovam. Prasme neiznest uz āru iekšējos konfliktus viņam nodrošinājusi iespēju saimniekot Rīgā jau trešo termiņu. Pašreizējā Saeimas valdošā koalīcija šo mācību, šķiet, ir labi ielāgojusi, tāpēc ar akmenscietu sejas izteiksmi uztver visus pret sevi vērstos apvainojumus. No politiskās pašsaglabāšanās viedokļa pareizi arī dara.