ASV vēstniecības Izraēlā pārcelšana no Telavivas uz Jeruzalemi, kā arī ASV vienpusējā izstāšanās no Irānas kodollīguma uzjundījusi jaunu nestabilitātes vilni Tuvajos Austrumos. Abi šie ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumi pilnībā atbilst tam viņa ieturētajam kursam, kuru raksturo politiskais neprofesionālisms, kurš savukārt izriet no personiska subjektīvisma un ilgtermiņa pasaules politiskās kārtības iedzīvināto principu nolieguma. Kā gribu, tā maucu, tā īsumā var raksturot Trampa politisko uzvedību jeb – plašāk – trampismu kā mūsdienu politisko fenomenu.
Latvijā, tāpat kā ASV un daudzviet citur, netrūkst dedzīgu Trampa atbalstītāju, kuriem tieši šāda nekonvenciāla politiskā uzvedība šķiet īpaši tīkama iepretim piesardzīgi remdenajam «tradicionālās» politikas modelim. Droši vien Trampa rīcībā var atrast arī ko pozitīvu, un nav šaubu, ka atsevišķi viņa politiskie gājieni rezultēsies ar sekmīgu iznākumu, taču kopumā šāda nesistēmiska pieeja jautājumu risināšanā rada papildu riskus pasaules drošībai.
Kad pirms dažām dienām redakcijā uzklausīju lasītāju zvanus, kāds lasītājs žēlojās, ka e-veselības sistēmas problēmu dēļ neesot varējis iegādāties regulāri lietojamās zāles. Gribu atgādināt, ka jebkuru bruņotu konfliktu gadījumā pirmā sabrūk civilā veselības aprūpes sistēma un vairs nav pieejams tas, kas vēl vakar šķita pašsaprotams - zāles, dakteris poliklīnikā, izmeklējumi un viss pārējais. E-veselības problēmas šādā situācijā šķistu gluži nebūtiskas. To pieminu tāpēc, ka bieži vien visneaizsargātākie sabiedrības locekļi kļūst par kvēlākajiem politiskā avantūrisma atbalstītājiem. Tie pensionāri Donbasā, kuri visskaļāk kliedza par banderoviešu huntu Kijevā, kļuva par pirmajiem civilajiem bruņotā konflikta upuriem, kad vairs nebija pieejams insulīns diabētiķiem un asins spiedienu pazeminoši medikamenti hipertoniķiem.
Kāds tam sakars ar Trampu un trampismu? Tāds, ka ne jau tradicionālā un piesardzīgā Merkele vai Makrons realizē politiku, kura veicina nestabilitātes un agresijas līmeņa paaugstināšanos pasaulē, bet gan tieši Tramps (tāpat kā viņa mentālais līdzinieks Kremlī). Tieši Tramps ignorē gadu desmitos izveidojušos politisko sistēmu, kurā lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz profesionālu ekspertīzi, nevis subjektīvām mirkļa izjūtām, no rīta pamostoties un izdarot ierakstu tviterī.
Ja situācijas saasināšanās Tuvajos Austrumos mums var likties tāla un mūs nekādi neskaroša, tad nevajadzētu aizmirst, ka Latvija ir visvairāk apdraudētā NATO dalībvalsts. Ne jau Portugāle, Grieķija vai pat Vācija varētu būt Krievijas uzbrukuma mērķis, ja Kremļa saimniekam kaut kas galvā saietu šķērsām un viņš nolemtu pārbaudīt NATO rakstura stingrību. Latvija ar lielo Putina atbalstītāju skaitu šim nolūkam būtu vispiemērotākā, savukārt tieši no ASV būtu atkarīga NATO izlēmība šādā situācijā. Diemžēl Trampa reakcija, ņemot vērā viņa postulēto principu - America first (ASV intereses vispirms), ir neparedzama, jo nebalstās vis starptautiskajos drošības principos, bet gan viņa subjektīvās izjūtās - vajag mums kaut kādas tālas, ASV reti kādam zināmas valstiņas dēļ iesaistīties lielā konfliktā ar citu kodolieročiem bruņotu valsti vai nē.
Līdz šim ASV bija uzņēmušās pasaules kārtības uzturētājas (pasaules policista) lomu, kas daudziem rada atgrūdošu reakciju. Šāda reakcija ir saprotama, jo ne visiem patīk policisti, īpaši tādi, kuri paši sevi par tādiem pasludinājuši. Taču pietiek iedomāties, kas notiktu pasaulē, ja pēkšņi vienā dienā ASV pazustu no zemeslodes, lai kļūtu skaidrs, ka stabilitāte pasaulē no tā nepalielinātos. Pasaulē ir milzums dažādu potenciālo konfliktu, un tieši ASV globālā pārraudzība neļauj šiem konfliktiem atraisīties. Jā, var piekrist, ka ne vienmēr ASV rīcība ir sekmējusi stabilitātes nodrošināšanu (uzskatāmākais piemērs - iebrukums Irākā), taču Sadama Huseina liktenis bija mācība citiem diktatoriem nākotnē.
Tagad Tramps it kā neatsakās no šīs «policista» funkcijas veikšanas, taču to vēlas darīt, pabīdot malā vecos likumus un turpinot tālāko spēli bez noteikumiem. Latvija no tā, ka starp lielvarām modē nāk šādas «spēles», pat teorētiski nevar būt ieguvēja. Latvija no cīņas bez noteikumiem var tikai zaudēt, kā reiz jau tas notika, kad sākās «spēle bez noteikumiem». Tāpēc trampisms jebkurās tā izpausmēs ir mūsu drošību apdraudošs un tāpēc nav atbalstāms.
