Oranžo piedāvājums
Ne pārāk bieži gadās, ka kādas partijas kongresā viesa uzstāšanās izraisa lielākas zālē sēdošo ovācijas nekā pašu partijas priekšsēdētāja runa. Tautas partijas 13. ārkārtas kongresā LPP/LC līdera Aināra Šlesera uznāciens gandrīz vai noēnoja galveno varoņu priekšnesumu.
Man blakus sēdoši pazīstami Tautas partijas biedri Andra Šķēles no lapiņas lasītās runas laikā nemitīgi knosījās, sarunājās, ķiķināja un partijas līdera runai pievērsa pavisam niecīgu vērību. Taču, kad tika pieteikts Šlesers, saausījās un ar vārdiem: "Nu tik būs!" pievērsās skatuvei. Šlesers nelika vilties. Vairākkārtēji aplausi Šlesera runas laikā bija neparasti, ņemot vērā to, ka Šlesers saviem nākamajiem politiskajiem partneriem veltīja nevis tradicionālos pieklājības komplimentus, bet gan asi norādīja uz TP kļūdām.
Pēc Šlesera domām, galvenā oranžo kļūda ir bijusi cenšanās izpatikt "un sagulēt vienā gultā ar dažādām Sorosa organizācijām". Šlesers "Sorosa organizācijas" pieminēja divas reizes, un abas reizes zāli pāršalca skaļi aplausi. Zāles reakcija pēc šiem vārdiem partijas nākotnei ir ļoti būtiska, jo līdz šim partijas vadība ir uzskatījusi par labāku censties izlaipot, izvairoties strikti formulēt savu attieksmi pret sorosiešiem. Mēģinājumi izlikties, ka sorosiešu jautājums Latvijas politikā nepastāv, līdz šim oranžajiem panākumus nav devuši. Pielabināšanās un iztapības taktika nedz glāba Kalvīti, nedz deva popularitātes punktus Segliņam. Taču ir naivi iedomāties, ka Šķēle vai kāds cits augsts TP darbonis pārredzamā nākotnē atļausies skaļi izrunāt vārdus – Soross vai sorosieši. Lomu sadalījums AŠ formulā ir nepārprotams. Šlesers kā ar mietu bliež pa tiešo, bet Šķēle vai nu kaunīgi noplāta rokas par sava it kā mazāk inteliģentā, toties aizrautīgā partnera izlēcieniem, vai arī vēlāk saka to pašu, tikai pielaidīgākā formā.
Šajā tandēmā būtisks ir jautājums, vai huligāna un viņa pragmatiskā drauga lomu sadalījums balstās uz paritātes un abpusējas cieņas pamatiem, vai arī viens no tēliem sevi uzskata par gudrāku, tālredzīgāku un faktiski otru izmanto. Līdzīgi kā skolā prātīgāki skolēni kādu mazāk līdzsvarotu sakūda uz blēņām, bet paši aiz stūra priecājas par sarīkoto jandāliņu.
Kongresa noslēguma runā Šķēle norādīja, ka partija esot pārvarējusi nevajadzīgo augstprātību, ar kādu sirgusi pirms dažiem gadiem. Vai tikai Šķēle neuzdod vēlamo par esošo. Protams, partija, kuras reitings ir tik zemā līmenī, nevar uzvesties, it kā joprojām būtu ietekmīgākais politiskais spēks. Tajā pašā laikā tikpat kā nav pazīmju, kas liecinātu, ka partija patiesi ir savas kļūdas atzinusi un izdarījusi tālejošus secinājumus. Ko dod kongresa delegātu aplausi Šleseram par kļūdu uzrādīšanu, ja prezidijā sēdošie partijas līderi par šo kritiku augstprātīgi vīpsnā.
No otras puses, nepārprotamais atbalsts apvienības dibināšanai ar LPP/LC, norāda, ka partija savu ierobežoto resursu tomēr labi apzinās. Ja neskaita atsevišķus pašvaldību līmeņa reģionālos līderus, partijas vienīgais resurss ir tās līderis Andris Šķēle. Līdz ar to priekšplānā izvirzās jautājums, ko jaunu spēj piedāvāt Šķēle, lai pilsoņi vēlēšanu kabīnē par viņu atdotu savas balsis? Uzstādījums ir pagalam vienkāršs. Grāmatvedis Dombrovskis kopā ar strīpainā ādā tērpto dīvainīti Repši paklausīgi pilda starptautisko aizdevēju prasības griezt un vēlreiz griezt. Tagad par aizlienēto naudu šie grāmatveži cer novilkt līdz vēlēšanām, bet pēc tam kaut ūdens plūdi. Grāmatvežu un dzejnieku valdība mūsu valstij ik dienas rada 5 miljonus latu zaudējumus un nācija kļūst par 31 cilvēku mazskaitlīgāka. Līdz ar to, vienīgais veids, kā valsti izvest no krīzes, ir uzticēt tās vadību enerģiskiem un izlēmīgiem cilvēkiem ar biznesa haizivs tvērienu. Cilvēkiem, kuri nebaidīsies stingrāk iestāties par nacionālajām interesēm un turēties pretī sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Šādu leģendu mums piedāvā Šķēles un Šlesera kvadrāts.
Vai šis piedāvājums vēlētājiem varētu būt pārliecinošs? Tie, kuriem šie personāži šķiet ļaunuma iemiesojums, par viņiem nebalsos nekādā gadījumā. Tiem, kam Dombrovska iemidzinošais tonis šķiet pārāk bezrūpīgs, Šķēles apņēmība un Šlesera aizrautība var likties pievilcīga. Viss būs atkarīgs no viņiem pašiem. No tā, cik stipri viņi paši ticēs tam, ko saka. Ja paša partijas biedri ķiķina, kad tribīnē runā partijas līderis, tad grūti iedomāties, ka parasts vēlētājs šīs runas uztvers nopietni. Tātad runātājs pats netic tam, ko runā. Vēl ir laiks sev noticēt.
