Aiz celmlaužiem ejošo priekšrocības
LTV raidījumā Tieša runa, kas bija veltīts partnerattiecību likumam, komunikāciju speciālists Valdis Melderis, pamatojot šāda likuma pieņemšanas lietderību, izteica plaši izplatītu argumentu – šādi likumi ir pieņemti visās Rietumeiropas valstīs, un, tā kā tur dzīvot ir drošāk, tad nav ko lieki lauzties, jālīdzinās viņiem. Atzīšos, arī es šo argumentu bieži lietoju, un vairākumā gadījumu tas ir pamatoti, jo katrs, kurš bijis Rietumos (nevis par Rietumiem «zināšanas”» smēlies no Krievijas TV), zina, ka tur daudz kas ir labāk nekā pie mums, lai kā to dažkārt negribētos atzīt. Taču ir viens bet.
Ar salīdzināšanu jābūt uzmanīgiem. Personības attīstības grāmatās iesaka - nesalīdziniet sevi ar citiem, salīdziniet sevi ar to cilvēku, kāds bijāt pirms kāda laika. Šis ieteikums ir universāls. Dzīvi Rietumos jāsalīdzina ne vien ar dzīvi pie mums, bet arī ar dzīvi turpat tikai agrāk. Un te nu parādās visai interesantas lietas. Tā kā pats Rietumos agrāk neesmu dzīvojis, tad atsaukšos uz citiem.
ASV seriālā Labāk piezvaniet Solam ir epizode, kurā viens padzīvojis advokāts, runājot par drošību, ar zināmu grūtsirdību balsī saka: «Es vēl atceros laikus, kad mājām durvis ciet nebija jāslēdz.» Šajā frāzē izteikts veselas paaudzes pārmetums, ka jaunāko laiku sociālie pārveidojumi drošības līmeni nav palielinājuši. Meldera arguments būtu korekts, ja tas skanētu: «Agrāk Rietumos bija mazāk droši, bet, kopš tur pieņēma partnerattiecību likumu un citas modernās sadzīves uzvedības normas, vispārējā drošība ir pieaugusi.» Taču Melderis tā nesaka, jo tas neatbilst patiesībai.
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete ieradās strādāt Francijā deviņdesmitajos gados. Pavasarī pēc Francijas prezidenta vēlēšanām viņu intervēju, un cita starpā par šajos gados tur notikušo viņa teica: «Tagad šo 20 gadu laikā tajā šarmantajā izsmalcinātībā ir parādījusies liela vulgaritāte. Latviski to sauc par prastumu. Tas man traucē. Ir pazudusi elegance, kas Parīzei bija raksturīga. Tas ir arī paaudžu maiņas jautājums. Es vēl piedzīvoju tos brīnišķīgos laikus, kad kafejnīcās varēja redzēt vecās skolas francūžus, ar skaistu šallīti apmestu ap kaklu, kuri smēķē pīpi un lasa rīta laikrakstu pie kafijas tases. Arī kundzītes, kuras pirms trīsdesmit gadiem, iespējams, ir valkājušas cepurīti ar tīkliņu, un tagad savā starpā čalo. Tas ir pilnīgi pazudis. Ja runājam par apdraudējuma sajūtu, tad tā nav tikai Francijā. Brexit jau arī bija apdraudējuma sajūtas izpausme.»
Šis citāts apgāž Meldera argumentu, ka partnerattiecību likuma un citu «progresīvu» normu ieviešana padara dzīvi drošāku (un jaukāku). Protams, Kalnietes tekstā jaušama ikvienam cilvēkam raksturīga nostalģija pēc agrākiem laikiem, kas negarantē objektīvu vērtējumu, taču šis un citi momenti liek šaubīties par partnerattiecību likuma pieņemšanas korelāciju ar drošības palielināšanos. Ja Melderis būtu teicis, ka dzīvot ir kļuvis vaļīgāk, tad, iespējams, viņam būtu taisnība, bet viņš nez kāpēc piesauca tieši drošību.
Protams, uz šiem argumentiem vienmēr var atbildēt - bet agrāk tur nēģerus linčoja vai, kas izskanēja ar minētajā raidījumā, - tieši tāda taču ir Krievijas nostāja. Abi šie argumenti ir pamatoti, taču atkal ir viens bet. Nevajag krist galējībās. Skaidrs, ka laiku apstādināt nevar, paaudzes mainās, un procesi norit savu gaitu. No Rietumiem jāpārņem viss tas labākais, kas turienes sistēmai ļāva un joprojām ļauj būt pasaules labklājības augšgalā, bet tāpēc jau nav nekritiski jāatkārto katrs viņu solis. Melnādainie patiešām nav jālinčo un likumi jāievēro, bet - vai likumi vienmēr jāpadara vaļīgāki tikai tāpēc, ka kādi nevēlas tos pildīt?
Varbūt tieši stingra likumu un citu, ne vienmēr vaļīgu, sadzīves normu ievērošana kombinācijā ar augstu pašdisciplīnu savulaik nodrošināja Eiropas izrāvienu? Tajā pašā Krievijā vienmēr virs likuma bijis «sarunāšanas» un «как нибудь» (gan jau kaut kā, krievu val.) tikums, kas ieperinājies arī pie mums un ko nekādi nevajadzētu ņemt par piemēru. Nav runa par centieniem skatīties atpakaļ un sludināt kaut kādu arhaiku, kā tas notiek Krievijā. Vienkārši jāizmanto aiz celmlaužiem ejošo priekšrocības. Rūpīgi jāpiefiksē Rietumu pielaistās kļūdas un no tām jācenšas izvairīties.