Uzraudzības imitācija

 

Nacionālā radio un televīzijas padome patlaban izstrādā koncepciju priekšvēlēšanu aģitācijas kontrolei atvēlēto līdzekļu izlietojumam. Priekšvēlēšanu aģitācijas kontrolei valdība no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem ir nolēmusi novirzīt 47 075 latus.

Patlaban ir divi galvenie varianti, kas tiekot apspriesti: pirmais – pieņemt darbā astoņus cilvēkus uz konkrēto laika periodu, otrais – algot ārpakalpojumu sniedzēju.

Mēs visi esam ieinteresēti, lai priekšvēlēšanu aģitācija noritētu godīgi un likumīgi. No šāda aspekta NRTP iniciatīva varētu būt tikai apsveicama. Diemžēl pastāv bažas, ka šī kontrole būs tipisks ķeksīša pasākums, kura galvenais uzdevums ir apgūt piešķirto finansējumu un radīt kontroles šķietamību. Uz ko balstās šīs bažas?

Politiskā sacensība, kuru vainago vēlēšanas, ir cīņa par sabiedrisko domu. Sabiedrisko domu veido politisko spēku darbi un to interpretācija. Turklāt tieši interpretācija bieži vien ir svarīgākā. Rezultātā dažādi interpretatori, žurnālisti, sabiedrībā populāri cilvēki, noteiktas politiskās orientācijas eksperti un citas personas caur medijiem ietekmē sabiedrisko domu vairāk nekā paši politiķi ar savu rīcību. Līdz ar to politiķu reālā darbība kļūst otršķirīga un priekšplānā izvirzās to atspoguļojums medijos. Objektīvā realitāte tiek identificēta ar šīs realitātes interpretāciju, lai gan tas nav viens un tas pats, jo ikviens žurnālists pirmām kārtām ir cilvēks, nevis robots un uz katru lietu raugās atbilstoši kaut kādiem subjektīviem priekšstatiem.

Realitātē viss ir vēl vienkāršāk. Ir žurnālisti un mediji, kuri savas politiskās simpātijas un antipātijas pat nemēģina slēpt. Tas ir tikai normāli, un mēģināt padarīt žurnālistus par politiskajiem einuhiem, kuri uz procesiem raugās bezkaislīgi, it kā tie uz viņiem neattiektos, būtu bezjēdzīgi. Problēma rodas cituviet. Kamēr šī interpretācija notiek par medija īpašnieka vai tā patērētāja naudu, tikmēr vienīgās iebildes varētu būt par klaju aģitāciju likuma pārkāpumu noteiktajā klusuma periodā – vēlēšanu dienā un dienā pirms tām. Pavisam citādi viss izskatās, ja šī politiskā aģitācija notiek par visu sabiedrības locekļu naudu sabiedriskajos medijos.

Darbs sabiedriskajos medijos būtiski atšķiras no darba jebkurā citā medijā. Sabiedrisko mediju uztur par visas sabiedrības naudu, un tur rādāmajiem notikumiem jābūt nepolitizētiem, maksimāli daudzpusīgi izgaismotiem, ar minimāli subjektīvu interpretāciju. Runa turklāt nav tikai par tur skanošo tekstu, bet arī par intonāciju, attieksmi un izvēlētajiem materiāliem. Latvijā ir divi sabiedriskie mediji, kuri tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu. Tie ir Latvijas Televīzija un Latvijas Radio. Ko mēs redzam praksē?

LTV1 Ziņu dienesta atsevišķi žurnālisti uzskata par savu svētu pienākumu ar sejas izteiksmi, intonāciju klaji demonstrēt attieksmi pret notikumiem, intervējamiem cilvēkiem vai studijā uzaicinātajiem viesiem. Vai tiešām šie žurnālisti nekad nav redzējuši, kā materiālus veido Euronews vai BBC žurnālisti? Viens no politiski ietekmīgākajiem raidījumiem LTV1 ir Kas notiek Latvijā?. Raidījuma vadītāju Jāni Domburu var tikai apbrīnot par spēju noturēt grožos bieži vien samērā grūti apvaldāmos viesus, taču nopietnam raidījumam ir pilnīgi nepieņemama viņa vēlme ar sejas izteiksmi ik brīdi paust attieksmi pret citu teikto. Vai ir jēga aicināt uz studiju viesus, ja raidījuma vadītājam jau iepriekš viss ir zināms labāk un šo viesu teiktais viņu acīmredzami neinteresē?

Cits LTV1 raidījuma Skats no malas vadītājs Kārlis Streips atklāti atbalsta priekšvēlēšanu veidojumu Vienotība un dažādos nievīgos vārdos dēvē pārējās, šajā veidojumā neietilpstošās politiskās partijas. Ja Streips būtu kāda raidījuma viesis, tad par viņa zākāšanos nebūtu ko iebilst, taču viņš ir raidījuma vadītājs un uzdod žurnālistu diskusijai toni.

Arī Latvijas Radio situācija nav labāka. Gan ziņu dienestā, gan populārajā raidījumā Krustpunkti dominē Vienotības polittehnologu darinātās konstrukcijas un uztveres stereotipi. Rodas grūti risināma problēma. Atsevišķi sabiedrisko mediju darbinieki regulāri veic noteiktu politisko spēku aģitāciju, taču apvaldīt viņu politisko degsmi ir apgrūtinoši, jo nekavējoties tiek sacelta brēka par vārda brīvības ierobežošanu un politiķu vēlmi kontrolēt medijus.

Būtisks sabiedrisko mediju kvalitātes kritērijs ir plaša sociālā pieņemamība. Tāpēc no sabiedrisko mediju programmām tiek izslēgtas filmas un raidījumi ar izteiktiem vardarbības vai erotikas elementiem, jo, lai gan lielai sabiedrības daļai nav nekas pret šāda rakstura filmām, ir noteikta sabiedrības daļa, kam šādas ainas ir nepatīkamas. Atbilstoši šiem kritērijiem politiskajiem raidījumiem jābūt pēc iespējas politiski korektākiem. Tas nenozīmē, ka raidījumos nevarētu piedalīties cilvēki ar dažādiem un varbūt pat radikāliem uzskatiem, taču raidījuma vadītājam noteikti jābūt pāri šīm diskusijām stāvošam un jāļauj skatītājiem pašiem novērtēt pušu argumentus bez nievīgām vīpsnām un greiziem smīniņiem.

Lai sabiedriskie mediji neaizrautos ar kādas noteiktas sociālās grupas interešu vienpusēju aizstāvību, bet atspoguļotu visas sabiedrības intereses, ir izveidota NRTP, kurai teorētiski vajadzētu rūpēties par sabiedrisko mediju politisko un sociālo neitralitāti. Vai NRTP šo funkciju pilda? NRTP, būdama politiska organizācija, tik ļoti bīstas izrādīt savu politiskumu, ka skatās caur pirkstiem uz sabiedrisko mediju izmantošanu politiskajai aģitācijai. Turklāt ne tikai priekšvēlēšanu laikā, bet nepārtraukti. Tāpat nav runa par politiķu darbības kritiku. Runa ir par attieksmi. Ja žurnālists nevar novaldīt savu sejas muskulatūru vai mēli un atsevišķus politiskos spēkus sauc par bandu, tad viņam nav vietas sabiedriskajā medijā. Lai iet uz privāto mediju un savu politisko pārliecību pauž tur. Ja arī turpmāk NRTP baidīsies no savas politiskās ēnas un demonstrēs galerta kluča stingrību, tad jāizvirza jautājums par šīs padomes turpmākās darbības lietderību. Vai mums ir vajadzīga NRTP, kura var veikt priekšvēlēšanu aģitācijas likuma formālu pārkāpumu uzraudzību, bet izliekas nemanām klaju aģitāciju pēc būtības?