Savulaik ilggadējais PSRS ārlietu ministrs Andrejs Gromiko uz Rietumu sarunu partneru ieteikumiem atjaunot pārtrauktās diplomātiskās attiecības ar Izraēlu atbildēja, sataisot nožēlas pilnu seju un skumji atzīstot, ka viņš pats personiski jau neiebilstu pret diplomātisko attiecību atjaunošanu, bet, lūk, tauta to nesapratīšot.
Pret šādu argumentu Rietumu diplomātiem vairs nebija, ko teikt.
Tagad šo Gromiko viltīgo paņēmienu ļoti veiksmīgi pārņēmuši Latvijas vadošie politiķi. Kad tiek runāts par kādiem nepopulāriem lēmumiem, nodokļu palielināšanu, pensiju, pabalstu un algu griešanu, mūzikas, mākslas vai sporta skolu slēgšanu, tad valdības vadītājs savelk tādu kā līdzjūtīgu mīkstsirža sejiņu, it kā gribēdams teikt – es jau nevienam pāri darīt negribu, labprāt atstātu visu pa vecam, bet, lūk, tie ļaunie starptautiskie aizdevēji liek. Gluži kā skolas puikas pie izdauzītas logu rūts: tas nebiju es, tas bija viņš – akmentiņš!
Sabiedrībā ir gluži vai iesakņojusies pārliecība, ka mūsu valdība ir tādi kā nevainīgi puisīši, kurus moka un piespiež darīt nedarbus vecākie skolas puikas – huligāni no ļaunās SVF bandas, savukārt valdības vīri un sievas šo mazā bērna sindromu sekmīgi izmanto. Aizvainotu bebīšu lomā īpaši iejutušies partijas Jaunais laiks pārstāvji, un šādu pozu pilnībā atbalsta šā politiskā spēka nekritiskie līdzjutēji. Tiklīdz valdības darbā kaut kas sāk buksēt, tā premjers, finanšu un ekonomikas ministri sāk drebināt lūpiņas, bet aiz viņiem vienmēr nomodā stāvošā rudmatainā partijas mamma sāk sūdzēties par mūžam sliktajiem draugiem, tas ir, koalīcijas partneriem, kuri to vien dara, kā met sprunguļus riteņos enerģiskajai un darboties kārajai Dombrovska domubiedru grupiņai. Meklēt vainīgos un iemeslus neko nedarīt ir gluži vai partijas Jaunais laiks firmas zīme.
Allaž izturētais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs pagājušo nedēļu preses konferencē gluži vai dusmās aizsvilās, kad no žurnālistiem izdzirdēja kārtējos mājienus par kaut kādu iespējamo SVF diktātu Latvijas valdībai. "Liecieties mierā ar tām runām, ka kāds no ārpuses te kaut ko diktē vai uzspiež. Viss ir atkarīgs tikai no iekšpuses," nikni teica I. Rimšēvičs.
Šis centrālās bankas prezidenta apgalvojums ir klajā pretrunā ar daudziem pēdējā laika premjera Valda Dombrovska izteikumiem, kuros viņš gaužas, ka sarunas ar SVF ir ļoti smagas, un diezgan nepārprotami norāda, ka īstenot nepopulāros lēmumus pieprasa SVF.
Kā tad ir patiesībā? Kuram taisnība? Izvērtējot visus zināmos faktus, jāteic, ka taisnība, lai cik paradoksāli tas liktos, ir abiem. Latvijas valdībai (tolaik vēl Godmaņa valdībai) jau pašā krīzes sākumā bija no SVF atšķirīgs uzstādījums par krīzes pārvarēšanas ceļiem. SVF ieteica devalvēt nacionālo valūtu. To uzreiz pēc stāšanās valdības vadītāja amatā atzina arī V. Dombrovskis. Latvijas puse izvēlējās citu ceļu – radikālu budžeta izdevumu samazinājumu, saglabājot nemainīgu lata kursu.
Sabiedrība šo ceļu akceptēja, uzskatot, ka izdevumu samazinājums nozīmē vienīgi uzblīdušā birokrātiskā aparāta un nesamērīgi lielo algu apcirpšanu. Visticamāk, līdzīgi domāja arī tie, kas pērn decembra naktī Saeimā nobalsoja par šo kursu. Deputāti diezgan bezatbildīgi iedomājās, ka tiks atlaisti tikai kaut kādi bezpersoniski birokrāti un arī algas apgrieztas kaut kādiem mistiskiem "viņiem". Taču atšķirībā no mūsu Jēkabielas grūtgalvjiem SVF eksperti veica pavisam elementārus aprēķinus un secināja, ka tik vienkārši tā vis nebūs. Ka skolotāju algas būs jāsamazina līdz minimālajām algām, bezmaksas veselības aprūpe faktiski jāpārtrauc un gribot negribot jāķeras arī pie pensiju un pabalstu griešanas, lai varētu izmaksāt arvien pieaugošos bezdarbnieku un citus sociālos pabalstus. Latvijas finanšu slakteri, paskatoties uz šiem SVF aprēķiniem, ierasti bezatbildīgi atmeta ar roku un attrauca – gan jau izkruķīsimies!
Tagad SVF eksperti gluži pamatoti saka: jūs paši izvēlējāties šo ceļu, tad nu, lūdzu, ejiet to līdz galam. Vai nu konsekventi ievērojiet nosprausto fiskālo disciplīnu, vai arī mēs izstājamies no aizdevēju kluba. No šāda aspekta taisnība ir I. Rimšēvičam. Neviens neko neuzspiež. Paši izvēlējāmies ceļu, tad nav vairs ko raustīties šurpu turpu. Taču sava taisnība ir arī V. Dombrovskim. Latvijas infantilā valdība vienmēr ir darbojusies atbilstoši savai gražīga bērna psiholoģijai. Proti, paļāvusies uz principu "pat ja neklausīšu, tāpat vecāki ciemos paņems – neatstās taču vienu mājās". Gan jau naudu iedos, neļaus taču Latvijas valstij sociālos nemieros sabrukt. Tas, ka kāds liek par savu izvēlēto rīcību arī atbildēt, varbūt beidzot liks mūsu politiķiem kļūt pieaugušiem. Lai gan izskatās, ka Eiropas Komisija jau sen samierinājusies ar skumjo atziņu, ka pret Latviju jāizturas kā pret mazuli, kurš, lai neteiktu skarbāk, ar īpašu apdāvinātību neizceļas.