Pirms dažiem mēnešiem tolaik vēl topošo priekšvēlēšanu apvienību Vienotība raksturoju kā ideoloģiski pietuvinātu aziātiskajai pasaules uztverei. Tagad šis raksturojums pilnībā pierādās darbos.
Tā kā Vienotība cenšas sevi uzdot par rietumnieciski domājošu cilvēku kopu, tad atgādināšu savu argumentāciju, kas liek šo komandu ierindot starp aziātisko uzskatu paudējiem.
Rietumu kultūras centrālā ass ir racionālisms, prāta dominante, dogmu noliegums un pieņēmumu empīriska pārbaude. Indivīdu patstāvīga domāšana un autoritāšu noliegums ir (vai bija) Rietumu civilizācijas virzošais spēks. Aziātiskā domāšana balstās uz autoritāšu nemaldīgumu. Ja autoritāte tā ir teikusi, tad tā arī ir, un tas nav apspriežams. Aziātiskajā domāšanā mitoloģiskie priekšstati par realitāti dominē pār saprātu un loģiku. Tā nepazīst patiesības un maldu pretnostatījumu. Tajā viss ir vienkāršs un skaidrs – tumsas spēki un gaismas spēki, labie un ļaunie, mūsējie un svešie. Rietumu domāšana mītus apšauba un uztver kā aizspriedumus.
Ko mēs redzam ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pārvēlēšanas epopejā? Kliedzošu aziātiskās domāšanas dominanti. Racionāli, uz saprātu un loģiku balstīti argumenti tiek aizstāti ar tādiem, kas sakņojas ticībā un klanu vadoņu autoritātē. Galvenais arguments – ticība labajam, pareizajam un mūžīgajam Maizītim, kas tiek autoritāri sludināta. Maizīša darbības profesionālā kvalitāte tikpat kā netiek izvērtēta, jo tai nav izšķirīga nozīme. To, ka Maizīša pārvēlēšanas gaita pilnībā atsedz atsevišķu politisko spēku aziātisko būtību, varētu pat vērtēt kā sabiedrības kopīgo ieguvumu, ja vien neparādītos kāda biedējoša atklāsme.
Izrādās, latviešu sabiedrība ir krietni tuvāka Āzijas modelim, nekā mēs paši esam domājuši. Pat Saeima sāk līdzināties kādas centrālās Āzijas valsts parlamentam, kurā deputāti runā nevis to, ko domā, bet to, ko no viņiem grib dzirdēt. Var jau pārmest deputātiem gļēvumu, bet, dzīvojot aziātiski totalitārā valstī, būt drosmīgam robežojas ar neprātu. Tas, ka deputāti ir melojuši, liecina ne tikai par viņu melīgumu un gļēvumu, bet gan daudz vairāk par gaisotni, kāda valda sabiedrībā. Par neiecietības un baiļu atmosfēru, kurā cilvēkiem jāslēpj savi uzskati.
Kā jau pie aziātiskajām despotijām pieņemts, jēdzieni tiek apgriezti ar kājām gaisā. Totalitārisma, baiļu un neiecietības veicinātāji sevi dēvē par demokrātiskajiem gaismas spēkiem, kas cīnās par tiesiskumu. Kā lai neatceras padomju laikus, kad PSRS bija visas pasaules progresa citadele, kurā cilvēki bauda patiesu tautas demokrātiju. Kad ik dienas varēja dzirdēt frāzes – visas pasaules mieru mīlošie spēki utt. Izrādās, pēc 20 gadu ilga vēsturiskā kūleņa mēs esam atgriezušies turpat, kur bijām. Pie vienīgās pareizās ideoloģijas un vienīgās pareizās partijas. Visi, kas neatbalsta šo partiju un tās ideoloģiju, tiek pasludināti par uzpirktiem oligarhu pakalpiņiem. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados LKP CK laikrakstā Cīņa darbojās tāds propagandists Kārlis Pakalns, kurš visus nacionāli noskaņotos latviešus, kuri uzdrīkstējās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, dēvēja par imperiālistu algotņiem, kas par šo uzdrīkstēšanos saņem naudu no CIP. Tagad šā Pakalna stafeti pārņēmuši Ozoliņš un Streips.
Nožēlojami, ka šajā iebiedēšanas un šantāžas kampaņā iesaistījušies mūsu valsts bijušie prezidenti. Katrā ziņā ar šo soli viņi savu autoritāti demokrātiski noskaņoto cilvēku vidū nav palielinājuši. Abi savā laikā cietuši no totalitārisma. Atjaunotās Latvijas pirmajam prezidentam bija jāslēpj sava radniecība ar savu slaveno radinieku. Tagad viņš iesaistījies kampaņā, kas liek deputātam slēpt savus uzskatus vai balsot pret savu pārliecību, kā viņš pats ne reizi vien darījis padomju laikā, strādājot augstā amatā Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmā. Vai tā ir kāda freidiska atriebības kāre – lai tagadējie deputāti izbauda to, ko es pats dabūju izjust visus garos padomju laiku gadus? Negribētos ticēt.
Vēl grūtāk izskaidrot mūsu no Kanādas importētās prezidentes iesaistīšanos totalitārisma un neiecietības veicināšanas kampaņā. Negribas ticēt apgalvojumiem, ka bijusī prezidente jau sen vairs nav neatkarīga un tiek raustīta kā lelle. Taču arī otrs izskaidrojums nav viņai glaimojošs. Proti, pārbaude ar varu un slavu nav izturēta, un cilvēks zaudējis realitātes izjūtu. Ar šo kaiti savulaik smagi bija sasirdzis PSRS līderis Brežņevs, kam bezmaz vai bija jātaisa krūšu palielināšanas operācija, kur sakārt sev piešķirtos ordeņus.
Esmu pārliecināts, ka ideoloģija nosaka valsts ekonomiku. Ja Latvija izvēlēsies iet Vienotības piedāvāto totalitārisma un neiecietības ceļu, nav šaubu, ka mūsu ekonomika turpinās attīstīties kā pa celmiem. Vienīgi balstoties uz racionālu saprātu, patstāvīgu domāšanu un autoritāšu noliegšanu, varam panākt izšķirīgu izrāvienu globālajā konkurences cīņā. Pagaidām mūsu konkurentiem ar Vienotības rokām veiksmīgi izdodas Latviju turēt tur, kur tie mūs grib redzēt. Pēdējā rindā, pasīvi, bez iniciatīvas paklausīgi pildām visus norādījumus.