Laiku pa laikam Latvijā izvirzās jautājums: kāpēc mūsu valsti pasaules ekonomiskā krīze skārusi jo sevišķi smagi?
Iemeslus var atrast daudzus, kuri nu katram tīkamāki. Manuprāt, viens no galvenajiem ir mūsu politiskās elites pilnīgi ačgārnā atbildības sajūta.
Demokrātiskā sabiedrībā valsts vadītāji ir atbildīgi savas tautas priekšā un rīkojas tā, kā, viņuprāt, tautai būtu labāk. Taču izskatās, ka Latvijā šis modelis nedarbojas. Sabiedrības izjūtas valsts vadītājus interesē salīdzinoši maz. Kas par lietu?
Atbilde uz šo jautājumu kļūst acīmredzama, ja mēs uzdodam starpjautājumu: kā priekšā izjūt bijību mūsu politiskā elite? Kuri ir tie priekšnieki, kuriem mūsu vadītāji cenšas izpatikt un no kuriem alkst dzirdēt atzinīgus vārdus? Patiesas demokrātijas valstīs tā ir tauta, kuras priekšā atbildības slogu nes politiskā elite. Latvijā šī atbildība tautas priekšā ir otršķirīga vai pat treššķirīga. Kas tad ir pirmajā vietā? Pirms atbildam uz šo jautājumu, īsi paanalizēsim mūsu politiskās elites ģenēzi.
Latvijas politiskā elite deviņdesmitajos gados galvenokārt izveidojās no gluži nejaušiem cilvēkiem, kuri tajā nonāca apstākļu sakritības dēļ. Lielākoties caur pazīšanos. Kā teiktu padomju laikos – pa blatu. Šādā veidā izveidojusies politiskā kvazielite izrādījās nespējīga uzņemties pilnu atbildību par valstī notiekošo, nodalīt nacionālās intereses no savām personīgajām un grupējuma interesēm. Par vadītājiem kļuva grupējumu līderi, kuriem nebija savas stratēģiskās vīzijas un kuriem nebija iemaņu pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Lēmumu pieņemšanas procedūra un kadru atlase nekur tālāk par padomju laiku somu pirti (zoodārzu) un "šofera dēlu" nav tikusi. Un šeit nevajag stāstīt, ka Latvijā ir kāds jauns politisks spēks, kurā kaut par matu ir kas citādāks. Politiskās rekrutēšanas principi vienkārši neļauj partijām veidoties citādi kā vien kā ambiciozu viduvējību kolonijām, kur šīs viduvējības kā polipi cenšas piesūkties nelielam grupējuma kodolam.
Ja šie piesūcekņi, ar kuriem pilnas politiskās partijas un caur tām smagnējā valsts pārvalde, rūpējas pārsvarā par savām savtīgajām interesēm, tad pie grupējuma kodola piederīgie ātri vien apbružājās globālajā politiskās elites klubiņā un par visu vairāk baidās tikt no šā klubiņa izslēgti. Latvijas politiskajai elitei ir nesalīdzināmi svarīgāk, ko tai pasaka kāds no šā globālā klubiņa "salona lauvām", nekā veselības aprūpi nesaņēmis pacients Bauskā. Latvijas lielākā nelaime slēpjas pretrunā starp Latvijas politiskās kvazielites vēlmi būt piederīgiem globālajai elitei un tās izpratni par pašas tautu kā dziļi pāķisku provinci. Tagad varam atbildēt uz sākumā uzstādīto jautājumu – kā priekšā atbildību izjūt mūsu politiskā elite? Tā kā Latvijas elite labi apzinās savu provinciālo izcelsmi un kaunas no tās, tad par galveno uzstādījumu kļūst nekaitināt globālā klubiņa stārus un visādos veidos tiem izpatikt.
No šāda rakursa raugoties, kļūst skaidrs, kāpēc Godmaņa valdība piekrita Parex bankas glābšanai. Ne jau Latvijas tautas labklājība uztrauca Godmani (pieļauju, ka viņš sev to pa varītēm cenšas iestāstīt), bet gan bailes no neizbēgamiem globālā klubiņa tusētāju pārmetumiem. Suniska padevība un bailes no nosodījuma bija un vēl joprojām ir galvenais vadmotīvs Latvijas valdības sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Ko par valdības rīcību saka latviešu tauta, politisko eliti maz interesē. Galvenais, ka ar mums vēl runā viņi. Tie, kas klubiņā pasūta mūziku. Šīs pasaules varenie.