Vecā zupa jau apnikusi

© F64

Nav noslēpums, ka Latvijā politiskās partijas nav nekādas partijas, bet sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kur ailē – uzņēmējdarbības veids – rakstīts – politika. Taču, tā kā šī uzņēmējdarbības veida specifika cita starpā prasa arī kaut kādas ideoloģijas (tēla, vērtību sistēmas) radīšanu, šim nolūkam tiek algoti speciāli tēlu veidotāji, profesiju klasifikatorā saukti par sabiedrisko attiecību speciālistiem vai profesionālajā slengā – piarščiki.

Starpvēlēšanu periodā politiķi ir pārliecināti, ka paši ir pietiekami gudri, un piarščikus daudz aubē neņem. Situācija mainās, tuvojoties vēlēšanām, kad atkal parādās nepieciešamība tautu kaut kā uzmānīt uz sava plikā makšķeres āķa, un tiek uzskatīts, ka piarščiki šajā nodarbē var palīdzēt. Pienācis viņu pļaujas laiks. Taču piarščiki arī nav nekādi Martini Luteri Kingi. Vairākums no viņiem ir parasti cilvēki, kuriem nav sveši netikumi, kuri piemīt ikvienam. Proti, slinkums, nevēlēšanās kaut ko mainīt, ja var nemainīt, un, galvenais, dabiskā pārliecība, ka, ja kaut kas reiz ir devis labu rezultātu, tad, to pašu atkārtojot, atkal varēs plūkt bagātīgus augļus.

Jaunā gadu tūkstoša pirmās dekādes otrajā pusē politiķu stiprākie trumpji bija saukļi pret korupciju, pret oligarhiem. Šie lozungi izrādījās apbrīnojami efektīgi. Politiķi, braši soļojot zem šiem karogiem, ieņēma Saeimas beņķus un citas siltas vietiņas, bet piarščiki tika pie jauniem džipiem un greznām mājām Pierīgā. Tagad nāk jaunas vēlēšanas un viss atkārtojas. Ja reiz vienreiz nostrādāja, tad arī nākamreiz nostrādās, un kampaņa tiek taisīta pēc vecajiem lekāliem. Cīņa ar korupciju, domē zog, izšķērdē, piemetam vēl klāt sāli un piparus, tas ir, krievus, viss! Zupa gatava - ēdiet un slavējiet!

Taču pastāv aizdomas, ka šoreiz vēlētāji pēc šīs tradicionālās zupas var arī garā rindā nestāties. Ne tikai tāpēc, ka pat izsmalcinātākā delikatese, bieži lietota, sāk apnikt. Ir arī citi faktori. Lai arī, analizējot vēlēšanu rezultātus, pie labā politoloģijas toņa pieder norādīt uz kaut kādiem vēlētāju izvēles ekonomiskiem iemesliem, es pieturos pie pārliecības, ka svarīgākais faktors ir stāsts. Proti, vēlētājs vien mēr balso par to tēlu jeb stāstu, kurš viņam vienkārši labāk patīk; kurš aizķer kādu jūtīgu dvēseles stīgu.

Vēl nesen Saeimas vēlēšanās vēlētājiem tīri labi pie sirds gāja stāsts par godīgajiem antiņiem, kuri beidzot iedibinās sen gaidīto taisnības valstību virs zemes. Viņiem tika solīts Skandināvijas ideālais modelis, bet realitātē viņi dabūja Kampara «tumbočku», Āboltiņu un Zaķi. Cilvēki tiecās pēc ideāla, uzticējās, bet viņiem nekaunīgi iesmērēja puvušu arbūzu. Vilšanās bija neizbēgama.

Tauta visu jūt ar muguras smadzenēm un redz, ka, «šitiem» nākot pie varas, būtiski uzlabojumi nav notikuši. Pat vairāk. Kaut kur dziļi zemapziņas dzīlēs iegraužas šaubu tārps - varbūt tā korupcija mūsu sabiedrībā nemaz nav tik neapšaubāms ļaunums? Varbūt mēs citādi nemaz neprotam? Bez tās nopietnus lēmumus nemaz nespējam pieņemt? Varbūt tāpēc arī moderni vilcieni par Eiropas naudu palika nenopirkti, jo, valdībām mainoties, partijas nevarēja sadalīt atripojuma naudu? Jābrauc ar vecajiem. Savukārt korupcijā vainotā Ventspils plaukst un attīstās, par spīti sarežģījumiem tranzīta nozarē un pilsētas vadības dēmonizācijai divdesmit gadu garumā.

Ne mirkli nedomāju attaisnot korupciju kā tādu. Tā ir neapstrīdami izskaužama, taču mēs šeit runājam tikai par «ēsmu», ko politiķiem likt uz vēlēšanu makšķeres āķa. Ja šis tārpiņš vairs nav pirmā svaiguma, tad ko likt vietā? To lai domā paši politiķi un viņu slaucēji, bet es varu vēlētājiem ieteikt mazāk skatīties uz piarščiku zīmētajiem iedomu tēliem, bet vairāk uz reālajiem darbiem. Balstīties uz pragmatiskiem apsvērumiem - kurš spēks man izdevīgāks? Ielu aiz loga salaboja? Siltumtarifus, kā solīja, samazināja? Nodokļu atlaides nekustamajam īpašumam iedeva? Balsot atbilstoši atbildēm uz šiem jautājumiem. Un tā pa visu savas pašvaldības darbības spektru. Lai stāsti par to, ka būšu godīgs un mazāk zagšu, paliek kā nomierinoša mantra, ko piarščikiem čukstēt saviem klientiem ausīs, kad viņi liek virsū slaukšanas aparātu šo politiķu tesmeņiem (naudas makiem). Mums kā vēlētājiem ir citi mērķi un uzdevumi.



Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais