Divas pasaules un plaisa starp tām
LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens tika vētīta Latvijas pensiju sistēma. Tā tika salīdzināta ar kaimiņos esošo Igauniju, un īpaša uzmanība pievērsta milzīgajai mūsu pensiju nevienlīdzībai. Latvijā ir gandrīz desmit reižu vairāk cilvēku nekā Igaunijā, kuri saņem salīdzinoši lielas pensijas (virs 700 eiro mēnesī), un nesalīdzināmi vairāk to, kas saņem mazas vai pat ļoti mazas pensijas. Ja Igaunijā mazākas pensijas par 300 eiro mēnesī saņem tikai 3% pensionāru, tad pie mums šādas pensijas saņem 65%.
Turklāt no tiem 10% saņem pensiju zem 200 eiro mēnesī. Igaunijā absolūtais vairums - 82% - pensionāru saņem pensiju no 300 līdz 450 eiro.
Iemesls šai lielajai pensiju apmēra atšķirībai ir 1995. gadā pieņemtais pensiju likums, kurā pilnīgi apzināti (tolaik likumi gandrīz bez izņēmuma tika pieņemti šauru sabiedrības grupu interesēs, un nekas daudz nav mainījies arī tagad) tika iestrādāta norma, ka, aprēķinot pensiju, darba gadi līdz 1996. gadam tika novērtēti pēc sociālās apdrošināšanas iemaksām nākamajos četros gados - no 1996. līdz 1999. gadam. Tas nozīmē, ja tu šajos gados biji Saeimas deputāts, tad, aprēķinot pensiju, tev visu iepriekšējo darba stāžu aprēķinās, it kā tu jau no pirmās darba dienas kolhoza biešu vagā būtu saņēmis tikpat, cik, esot Saeimas deputātam, bet, ja 1996. gadā strādāji gaterī, kur saņēmi 100 latu uz rokas un par tevi sociālās iemaksas neviens neveica, tad sanāca, ka arī visus iepriekšējos gadus neko neesi saņēmis. Ja pie likuma izstrādes stāvēji tuvu klāt un zināji visas nianses, tad varēji turpmākajos gados iemaksāt sociālajā apdrošināšanā lielas summas un tādējādi sevi nodrošināt ar milzīgu pensiju. Rezultātā šobrīd valstī lielākā pensija ir 19 000 eiro mēnesī un netrūkst tādu, kuri pensijā saņem vairākus tūkstošus eiro. Citiem vārdiem, tiem, kuri gāja pensijā pēc 1996. gada un kuriem liela darba stāža daļa bija pirms 1996. gada, saņemamās pensijas apjoms galvenokārt bija (un daļēji vēl arī būs) atkarīgs no tā, cik lielas bija sociālās apdrošināšanas iemaksas 1996.-1999. gados.
Raidījumā bija uzaicināts piedalīties tā laika labklājības ministrs Andris Bērziņš, kurš lielījās, ka mūsu pensiju sistēma tika veidota kā viena no modernākajām pasaulē, aizmirstot gan piebilst, ka mūsu valsts ekonomika 1995. gadā nekādi nebija starp modernākajām. Tieši otrādi, Latvijas ekonomika šajā laikā atradās zemākajā punktā, un cilvēki cīnījās par eksistenci, kā nu katrs prata. Pie tā, ka situācija bija tāda, ka gaterī vai lauku veikalā strādājošam sociālās iemaksas tika veiktas niecīgas vai pat nemaz, Bērziņš & Co savu vainu neredz.
Bērziņa arguments, ka, pieņemot šādu likumu, Saeima centusies piespiest cilvēkus veikt sociālās iemaksas, precīzi ilustrē milzīgo plaisu starp Jēkabielā mītošo politiķu domāšanu un reālo dzīvi. Tā brīža valsts ekonomisko situāciju, kad «mazā cilvēka» sociālā neaizsargātība bija kliedzoša (jebkuru varēja atlaist bez jebkāda pamatojuma), likt par pamatu lielas sabiedrības daļas nākotnes pensijai bija augstākā mērā cinisms un nekaunība, par ko arī vēlētāji Bērziņu un viņa partiju (Latvijas ceļu) 2002. gadā patrieca no Saeimas. Bet moris jau savu melno darbu bija paveicis.
Arī turpmākajā raidījuma gaitā Bērziņš pat ne mazākajā mērā nebija gatavs atzīt, ka kaut kas nav izdarīts pareizi. Viņam mūsu pensiju sistēma joprojām ir vislabākā, iepretim Igaunijas pensiju sistēmai, kura neesot ilgtspējīga un kurai draudot bankrots. Protams, Bērziņam šī pensiju sistēma ir vislabākā, jo ne jau viņam jāknapinās ar pārsimts eiro lielu pensiju. Viņš demonstrē savā vidē ierasto domāšanas modeli - nav svarīgi, kā dzīvo cilvēki, galvenais, ka grāmatvedības bilancē gali saiet kopā, un tātad sistēma ir «ilgtspējīga».
TV ekrānā kārtējo reizi uzskatāmi redzējām Latvijas politiskās sistēmas (plašākā nozīmē) dziļāko problēmu - pilnīgu atrautību no tās vides, kurā dzīvo liela daļa Latvijas sabiedrības un kura ir nodarbināta nevis ar sistēmas «ilgstspējību», bet gan ikdienas eksistenciāliem jautājumiem. Bet par to, kā dzīvo pensionārs, kuram pensija ir 100 eiro mēnesī, Bērziņam un pārējai politiskajai elitei maza bēda. Viņi paši vainīgi, noplāta rokas šī kompānija un Saeimā nobalso pret obligātajām minimālajām iemaksām sociālajā apdrošināšanā.