Laiks rādīt drosmi
Šā gada 16. janvārī Norvēģijas robežapsardzes spēki netālu no Svalbāras arhipelāga aizturēja Latvijas zvejas kuģi Senators, kurš šajā apkārtnē nodarbojās ar sniega krabju zveju. Kuģis tika aizvilkts uz gandrīz tūkstoš kilometru attālo Kirkenas ostu Norvēģijā, kur joprojām tiek nelikumīgi aizturēts, radot kuģu īpašniekiem zaudējumus 6000 eiro diennaktī, nerunājot par uzlikto sodu 180 000 eiro apmērā.
Kāpēc nelikumīgi? Tā paša iemesla dēļ, kāpēc Latvijas kuģis tika vilkts uz tālo Kirkenas ostu, nevis nogādāts kādā no netālajām Svalbāras ostām. Svalbāra, kas pie mums labāk pazīstama kā Špicbergena, ir Norvēģijas teritorija visai nosacīti. Līdz Pirmajam pasaules karam šis arktisko salu arhipelāgs bija nevienam nepiederoša teritorija. Pēc kara, 1920. gadā, Parīzes konferencē Svalbāras arhipelāgs nomināli tika atdots Norvēģijai, taču ar piebildi, ka ekonomiski uz to Norvēģijai nav vairāk tiesību kā citām līgumu parakstījušām valstīm. Tas attiecas ne tikai uz arhipelāgu apskalojošiem ūdeņiem, bet arī sauszemes teritoriju. Tāpēc, piemēram, ar ogļu un citu derīgo izrakteņu ieguvi Svalbārā (Špicbergenā) nodarbojas dažādu valstu kalnrači.
Tās 41 valsts vidū, kuras ir parakstījušas Parīzes (Svalbāras) līgumu, ir arī Latvija. Līdz ar to norvēģu pretenzijas uz kaut kādu teritoriālo ūdeņu aizsardzību no mūsu zvejniekiem ir juridiski nepamatotas un Latvijas tiesības vērsties Starptautiskajā tiesā gandrīz vai pašsaprotamas. Jautājums vienīgi, kāpēc tas līdz šim nav darīts un kāpēc lietas izskatīšana Ministru kabinetā tiek no reizes uz reizi atlikta?
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sarunā ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu ir atzinis, ka sarunās ar norvēģu kolēģi pēdējais esot trīs reizes lūdzis Latviju nevērsties tiesā, uz ko mūsu ārlietu ministrs atbildējis, ka Latvija kā uzticams Norvēģijas partneris NATO šo lūgumu centīšoties respektēt. No šī Rinkēviča izteikuma var secināt, ka, pirmkārt, Norvēģija no tiesas darbiem baidās, otrkārt, Norvēģija piekāpties netaisās un vēlas vilcināt laiku, treškārt, Latvijas Ārlietu ministrija centīsies no tiesu darbiem izvairīties, un, visbeidzot, ar NATO tur nekāda sakara nav, jo NATO ir NATO, bet krabju zveja un Svalbāras līgums pavisam kas cits.
Iepriekš bija paredzēts, ka jautājumu valdība skatīs 14. martā. Īsi pirms tam Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks izrādīja agrāk neredzētu kareivīgumu un aģentūrai LETA pauda pārliecību, ka pašreizējās diplomātijas iespējas ir izsmeltas, tāpēc Ministru prezidentam Mārim Kučinskim un Latvijas valdībai ir jāieņem ļoti aktīva pozīcija un jāpieņem lēmums vērsties pret Norvēģiju Starptautiskajā tiesā Hāgā, kurā, kā pārliecināts Eiroparlamenta deputāts, esot labas izredzes uzvarēt. Taču valdība tā arī nevarēja saņemties pieņemt kādu jēgpilnu lēmumu un lietas izskatīšanu atlika uz šo otrdienu - 21. martu. Tiesa, šo rindiņu rakstīšanas brīdī vēl nav skaidrs, vai arī šoreiz valdība (koalīcijas padome) spēs nonākt pie kāda kopsaucēja un jautājums tiks iekļauts valdības darba kārtībā vai arī atkal tiks atlikts.
Vienlaikus, kā ziņo avoti, Latvijas Ārlietu ministrijā nekāds darbs tiesvedības dokumentu gatavošanā nenotiek, un tas liek secināt, ka Ārlietu ministrija Ministru kabineta sēdē ar priekšlikumu vērsties starptautiskajā tiesā nenāks. Būšu priecīgs uzzināt, ka informācijas avoti mani ir maldinājuši un darbs pie dokumentu gatavošanas tiesai notiek pilnā sparā. Taču pagaidām viss izskatās pēc tā, ka nekādi brīnumi nenotiks. Latvija rīkosies kā vienmēr - gaidīs, cerot, ka problēma kaut kā pati no sevis uzsūksies un nebūs ne ar vienu jāvillojas pa tiesām vai kaut kur citur. Par to, kādu pozu šī jautājuma izskatīšanas brīdī ieņems Latvijas valdības pārstāvji, katrs var iedomāties pats. Ļoti jau gribētos noticēt, ka tā būs, teiksim, Maira Brieža stāja, lai gan daudz ticamāka šķiet tradicionālā - ar ierautu galvu plecos un astīti kājstarpē. Tas patiešām būtu patīkams pārsteigums, ja izrādītos, ka valdībā ir cilvēki, kuri ir gatavi arī uz kādu varonīgāku darbību, lai gan iestāties par savējiem, turklāt, ja šoreiz mums patiešām ir taisnība, nebūtu tik daudz varonība vai drosme, cik spēja darīt to darbu, kādu esi uzņēmies, kļūstot par suverēnas valsts Ministru kabineta locekli.