Vienoties piemineklim
Sagaidot Latvijas 100 gadu jubileju, Latvijas Centrālās padomes (LCP) piemiņas fonds aicina katru Latvijas valsts piederīgo līdzdarboties un atbalstīt nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem veltīta pieminekļa izveidi Rīgā, Daugavas kreisajā krastā, pie Gaismas pils ēkas. Šādu aicinājumu pirmdien preses konferencē izteica fonda valdes loceklis Jurģis Klotiņš.
Tas, ka atkal parādījusies ideja celt pieminekli tiem Latvijas valsts patriotiem, kuri okupācijas apstākļos cīnījušies par Latvijas neatkarību, ir tikai apsveicami, taču līdzšinējā pieredze liecina, ka vienoties par šīs idejas realizāciju izrādās daudz grūtāk nekā to pieteikt preses konferencē.
Jau kopš 2002. gada gaisā virmo ideja celt pieminekli LCP un tās priekšsēdim Konstantīnam Čakstem, taču vienmēr ir gadījies kāds misēklis, lai šī ideja paliktu nerealizēta. Vai nu tēlnieka prasītais honorārs bijis par lielu, vai pieminekļa mets nav visus apmierinājis, vai kas cits, bet galvenais iemesls palicis nemainīgs - nav bijusi pietiekama griba šo projektu realizēt. Bet, ja nav gribas, tad vienmēr atrodas kaut kas, kas dejotājam traucē.
Grūti teikt, vai šoreiz izdosies atdot goda parādu tiem 188 Latvijas patriotiem, kuri 1944. gada 17. martā, riskējot ar savām dzīvībām, parakstīja LCP prasību vācu okupācijas iestādēm atjaunot Latvijas valsts suverenitāti un Latvijas 1922. gada Satversmes darbību. Ierosme, ka jaunais piemineklis varētu būt kā vienota piemiņas vieta visiem nacionālās pretestības kustības dalībniekiem, liek kļūt bažīgiem, jo latviešu sabiedrībā diemžēl nav vienotas nostājas par to, kā īsti traktējama vēsture pēc 2. pasaules kara sākuma.
Jebkura pieminekļa ideoloģiskajam pamatam jābūt skaidram, stabilam un nepārprotamam. Piemineklis LCP un K. Čakstem tāds būtu no visiem aspektiem. Taču tiklīdz pieminekļa jēdzienisko saturu paplašina, tā tas zaudē savu idejisko skaidrību un līdz ar to arī pamatu stabilitāti. Rezultātā, cenšoties glābt pieminekļa ideoloģisko tīrību (stabilitāti), nākas iet uz dažādiem kompromisiem, tērēt enerģiju (gribu) aso stūru nogludināšanai un arvien mazāk spēka paliek pašas idejas realizācijai.
Kaut grūti viennozīmīgi vērtēt arī pēckara notikumus, galvenā pretruna ir saistīta ar citu nozīmīgu jautājumu - latviešu leģiona vietu nacionālās pretestības kontekstā. Iespējams, vislabāk būtu, ja varētu K. Čaksti, LCP un tās militāro spārnu kureliešus apvienot ar leģionāriem vienotā patriotu blokā, taču diez vai praksē tas ir izdarāms, jo sava laika vēsturiskajās realitātēs šie spēki neatradās «vienā laivā» un arī tagad tos grūti kopā «sasēdināt». Šis pretnostatījums, kaut neafišēts, ir saglabājies līdz mūsdienām, kad dedzīgākie 16. marta gājiena dalībnieki pat dzirdēt negrib par vienalga kādiem «konkurentiem» viņu pašpasludinātajam monopolam uz lielāko patriotu statusu.
Skaidrs, ka LCP un K. Čakstes virzīšana par nozīmīgām pretošanās kustības figūrām 2. pasaules kara laikā automātiski mazina Latviešu SS brīvprātīgo leģiona (tāds bija šīs militārās vienības oficiālais nosaukums) svaru kopējā pretošanās lietā. Tie, kuri par latviešu īsteno patriotu koncentrātu gribētu uzskatīt leģionu, ar lielu nepatiku uztver katru atgādinājumu, ka leģions bija nacistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvdaļa un leģionāri zvērēja uzticību nevis Latvijas valstij, bet gan Lielvācijas fīreram Ādolfam Hitleram. Jebkura K. Čakstes, LCP un kureliešu pieminēšana faktiski apstrīd leģionāru pozicionēšanos par īstajiem un galvenajiem cīnītājiem «par Latvijas brīvību». Ja leģionāri ir īstie, tad kas bija kurelieši? Vai nodevēji, kā to uztvēra tie leģionāri, kuri konvojēja kureliešus Liepājas cietumā? Vai mākslīgi uzpūstas figūras, kuru galvenais mērķis ir mūsdienās noēnot leģionāru «varoņdarbu»?
Tas, ka rodas šādi jautājumi, varbūt arī apgrūtina iespēju vienoties kopīgam mērķim (vienojošam piemineklim visiem pretestības cīnītājiem), taču tas, ka grūti, vēl nedod pamatu necensties to darīt. Tas ir jāizdara (šāds piemineklis jāuzceļ), ja gribam drošāku nākotni savai tautai.