Politiskie amatieri

© F64

Latvijā pēdējos gados popularitāti ir iemantojis jauns sporta veids – florbols. Decembrī Arēnā Rīga pat norisinājās pasaules čempionāts, kur Latvijas izlase gan rādīja ne to labāko sniegumu. Florbola popularitātei Latvijā ir vienkāršs izskaidrojums. Tā kā tas ir jauns, pasaulē mazpopulārs sporta veids, tajā ir niecīga konkurence un daudzmaz cienīgi var sacensties arī tad, ja ar to nodarbojas vien hobija (amatieru) līmenī.

Latvijā politiķi savā ziņā atgādina florbolistus. Kāpēc trenēties divreiz dienā pa vairākām stundām katrā treniņreizē (kā «īstajos» sporta veidos), ja var divreiz nedēļā stundiņu paša priekam padzenāt bumbiņu un tāpat piedalīties pasaules čempionātā? Proti, kāpēc rūpīgi strādāt, ja var tukši pamuldēt un tikt deputātos? Savu domu ilustrēšu ar piemēru.

Krievijā pēc gada paredzētas prezidenta vēlēšanas, un tajās plāno piedalīties Kremļa kritiķis, Korupcijas apkarošanas fonda vadītājs Aleksejs Navaļnijs. Nupat viņš publicējis 49 minūtes garu filmu Viņš jums nav nekāds Dimons, kurā detalizēti izgaismoti Krievijas valdības vadītāja Dmitrija Medvedeva kontrolētie īpašumi - milzīgas pilis Piemaskavas Rubļovkā un Kurskas apgabalā; vasaras rezidence - svaigi renovēta 18. gadsimta muiža Plesā, Volgas krastā; vīnogu lauki Anapā un Itālijas Toskānā; divas jahtas; māja Pēterburgā Ņevas krastmalā ar liftu automašīnai, kas ļauj, neizkāpjot no mašīnas, nonākt otrā stāva viesistabā. Filma 49 minūšu garumā sastāv no nemitīga koruptīvo faktu uzskaitījuma, katru no tiem ilustrējot ar fotogrāfijām, no gaisa ar droniem uzfilmētiem īpašumiem. Paralēli filmai ir publicēts teksta variants ar visiem dokumentiem, atsaucēm un pierādījumiem. Navaļnijs ir gatavs katru faktu pierādīt tiesā, taču pagaidām ne pats Medvedevs, ne kāda tiesībsargājošā struktūra tos nav pat mēģinājusi apstrīdēt.

Arī Latvijā šā gada 3. jūnijā paredzētas pašvaldību vēlēšanas. Ar līdzīgu darba kārtību, kādu izvirza Navaļnijs, sevi piesaka Bordāna partija. Par šī politiskā spēka galvenajām lokomotīvēm tiek virzīti divi bijušie KNAB «spīdekļi« - Juris Jurašs un Juta Strīķe. Preses konferencē abi apgalvo, ka Rīgas domē zog. Neesot neviena departamenta, kurā nevaldītu korupcija. Lieliska politiskā platforma. Aizdomas, ka Rīgas domē ne viss ir tīrs, ir visai izplatītas. Atliek vien nosaukt faktus, parādīt koruptīvo darījumu shēmas, nodemonstrēt parakstītus dokumentus, īpašuma saistību izrakstus no Uzņēmumu reģistra utt. Tā, kā to savā filmā dara Navaļnijs.

Taču nekas tāds izdarīts nav. Mājas darbs izpildīts pat ne pavirši, par ko skolā varētu teikt - sēdies, divi! Tas nav darīts vispār. To, ka visi zog, var pateikt arī bomzis otrajā tramvajā vai interneta dzejdaris Ontūns Mazpisāns. Politiskajam pieteikumam šādu pliku apgalvojumu ir krietni par maz. Taču Jurašs un Strīķe ir pieraduši nevis rūpīgi strādāt, savākt nopietnu faktu (pierādījumu) bāzi, bet gan izplatīt tukšus paziņojumus, noplūdināt pietuvinātiem medijiem izmeklēšanas materiālus un rīkot teatrālus masku šovus.

Kas traucēja Jurašam un Strīķei izveidot Navaļnija pētījumam līdzīgu politisko pieteikumu, kur vispārīgu frāžu vietā būtu uzskatāmi atsegtas nelikumības kaut vienā departamentā, kaut vienā iestādē? Ja tādas patiešām ir. Departamenta vadītājs - tāds un tāds, alga tāda, īpašumi tādi tur un tur, gada laikā bijis ceļojumos uz Maldivu salām, Maurīciju un Bali, Indonēzijā, septiņos iepirkumos no astoņiem uzvarējusi firma, kura pieder viņa klasesbiedram un tā tālāk. Nekā tāda nav pat tuvumā. Nav nekā.

Ja Krievijā Navaļnijs atļautos ar tik tukšu portfeli iznākt uz politiskās skatuves, tad viņu izsvilptu un nosauktu par Kremļa aģentu, kura vienīgais mērķis ir šādā veidā diskreditēt opozīciju. Latvijā politiskā konkurence ir tik niecīga, ka šādi tukšmuldētāji, politiķi - bumbiņas dzenātāji dažu acīs pat tiek uztverti kā nopietni spēlētāji.

Arī pirms nesenā pasaules čempionāta florbolā daži vietējie apskatnieki aizsapņojās par iespējamām medaļām mūsu izlasei. Taču izrādījās, ka pat tik mazpopulārā sporta veidā nevar gūt panākumus bez smagas svīšanas treniņos. Bez rūpīga un, galvenais, sistēmiska darba sanāk vienīgi izgāšanās. Ne tikai florbolā, bet arī politikā un visur citur. To derētu ielāgot mūsu politiskajiem amatieriem.



Viedokļi

Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Krievija uzsāka visaptverošu karu Ukrainā. Kara militāro, politisko, humāno vērtējumu sniegs politiķi un militāristi. Jau šobrīd dažādi pasaules līderi dažādi un pat pretrunīgi traktē kara iemeslus. ASV prezidents Donalds Tramps mūs pēdējā mēneša laikā pārsteidz ar savu izpratni par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kaut dažādu informācijas avotu sniegtie skaitļi ir atšķirīgi, jādomā, ka karā un netiešā kara ietekmē bojā gājis vismaz miljons cilvēku, protams, galvenokārt militārpersonas. Pēc dažādiem datiem 11–20 miljoni cilvēku ir pārvietoti vai pārvietojušies, ļoti daudzi Ukrainas iedzīvotāji ir emigrējuši. Kara netiešā ietekme uz veselību ir izraisījusi lielāku civiliedzīvotāju saslimstību un mirstību, galvenokārt nepietiekama uztura, infekcijas slimību, neinfekcijas slimību saasināšanās, mātes un zīdaiņu slimību, kā arī garīgo un uzvedības traucējumu dēļ. Krievijas militārie spēki ir nodarījuši plašus postījumus civilajai infrastruktūrai veselības aprūpē, lauksaimniecībā un pārtikas apgādē, ūdensapgādē un kanalizācijā, enerģētikā, transportā un komunikācijās. Karš ir izpostījis Ukrainas ekonomiku un mazinājis pārtikas un energoapgādes drošību daudzās pasaules valstīs.

Svarīgākais