Starptautiskajām organizācijām, kuras patiesi vēlas paaugstināt tiesiskuma un demokrātijas standartus Latvijā, būtu nekavējoties jāpārtrauc finansēt tādas struktūras kā Delna, Providus, Politika.lv , jo to darbības rezultāts ir pilnīgi pretējs publiski paustajiem mērķiem.
Realitātē šīs organizācijas ir pielikušas ne mazumu pūļu, lai Latvijā tiesiskuma un politiskās godprātības standarti paliktu nepieļaujami zemā līmenī. Pamatošu šos apgalvojumus.
Visa minēto struktūru pēdējo gadu retorika balstīta uz cīņu pret oligarhiem, ar kuriem tiek saprasti atsevišķi politekonomisko grupējumu līderi. Tiktāl nebūtu ko iebilst, jo politisko un ekonomisko interešu pārāk cieša saplūšana negatīvi ietekmē valsts politiskā procesa kvalitāti. Taču viss sagriežas ar kājām gaisā, tiklīdz cīņa pret tā dēvētajiem oligarhiem iegūst selektīvu raksturu. Proti, kad vieni oligarhi kļūst slikti un apkarojami, kamēr citi, ja ne gluži labi un atbalstāmi, tad vismaz neievērojami un neaiztiekami. Tiek nosaukti trīs apkarojami cilvēki, kuri tiek vainoti visās Latvijas nelaimēs un pret kuriem apzināti tiek kūdīta sabiedrība, vienlaikus par svētiem un neaizskaramiem pasludināti šo cilvēku politiskie un ekonomiskie pretinieki un viņu sponsori. Šāda pieeja, kad vieni par katru soli tiek pelti, bet citi nekritiski celti debesīs, ir raksturīga viduslaiku despotijām vai mūsdienu totalitārām sistēmām. Šādu sistēmu rašanās ir regresīva un eiropeiski domājošiem cilvēkiem nepieņemama. Citiem vārdiem, Delna, Providus, Politika.lv un šo struktūru paspārnē darbojošos ekspertu veikums vērtējams kā Latvijas tiesiskumu graujošs un demokrātijas attīstību bremzējošs. Ilustrēšu minēto ar piemēriem.
Mūsu austrumu kaimiņvalsts televīzijas burtiski mudž no filmām par korupciju turienes tiesībsargājošajās institūcijās, un šīs filmas Latvijas skatītajam neizraisa ne mazākās šaubas par to ticamību. Taču šim pašam skatītājam nez kāpēc šķiet, ka kaut kas tāds iespējams tikai tur, aiz Zilupes, savukārt pie mums visi tiesībsargi vismaz vadības līmenī ir nevainīgi kā jēriņi. Tik svēti, ka viņu aizstāvībai var pat sarīkot lietussargu "revolūciju". Ļoti viduvējs administrators, kura vadītajā iestādē darbinieki nedēļas nogales izklaidēm varēja netraucēti paņemt naudu no seifa, kļuva par lietū un vējā sargājamu nacionālo varoni.
Kā šāda pelēcība, kura normālos apstākļos būtu jātur pēc iespējas tālāk no jebkuras iestādes vadības, varēja kļūt par nacionālo varoni? Tikai tāpēc, ka tiesiskuma uzraudzība no nevalstisko organizāciju puses bija un joprojām ir izkropļota. Pateicoties šiem uzraudzības izkropļojumiem, tādas organizācijas kā KNAB (kamēr bija paklausīga "labajiem" oligarhiem), SAB un Ģenerālprokuratūra bija un ir ārpus jebkādas kontroles no sabiedrības puses. Viss, ko tās dara, automātiski skaitās atbalstāms un pozitīvi vērtējams. Arī patlaban notiekošā Maizīša pārvēlēšanas epopeja pēc būtības notiek bez viņa darbības praktiskā izvērtējuma. Pietiek ar to, ka viņš holivudiskā primitīvismā pasludināts par "labo", kas cīnās ar "sliktajiem". Vai šāda nekritiska attieksme veicina tiesiskuma attīstību? Diez vai.
Pēc notikumiem uzņēmuma Ventbunkers birojā, kad Valsts policijas darbinieki piedalījās biroja bruņotā ieņemšanā, radušās bažas par Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Ventspils iecirkņa priekšnieka Didža Vilemsona iespējamo saistību ar kādu no konfliktā iesaistītajām pusēm. Kur garantijas, ka līdzīgās saistībās nav citi policijas darbinieki? Policijas sākotnējā pasivitāte, izmeklējot Latvijas kuģniecības darbinieka Venta Kodola mīklaino nāvi, un šī gadījuma ārkārtīgi niecīgā sabiedriskā rezonanse liek aizdomāties, vai mūsu attieksme pret tiesībsargājošām struktūrām ir reālajai situācijai adekvāta. Sabiedriskās domas veidotāji gadiem ilgi nikni uzbrukuši katram, kas atļāvies kaut bikli ieminēties par tiesībsargājošo institūciju iespējamo prettiesisko darbību. Nav pamats apšaubīt, ka absolūtais vairākums policijas, prokuratūras, KNAB darbinieku ir godprātīgi sava amata profesionāļi, taču cīņa pret oligarhiem tiem radījuši siltumnīcas apstākļus, kas ierobežo iespējas atbrīvoties no melnajām avīm šo iestāžu darbinieku vidū.
Mēs varam augstprātīgi vīpsnāt par tā dēvēto Putina sistēmu, taču Latvijā valdošā sistēma nav par matu labāka. Sabiedrība par iespējamo morāles koroziju Latvijas tiesībsargājošajās struktūrās var tikai minēt. Informācijas nav. Var jau būt, ka šajās struktūrās viss ir vislabākajā kārtībā, taču tikpat labi tas tā varētu arī nebūt. Problēma slēpjas nedemokrātiskajā situācijā, ka patiesa informācija nav pieejama. Realitāti pilnībā aizēno primitīvas gaismas un tumsas spēku cīņu vīzijas. Latvijā jebkurš jautājums no kritiska vērtējuma realitātes gaismā tiek pārnests šo vīziju iluzorajā plaknē. Šīs vīzijas ir tikpat absurdas kā Efraima Zurofa kādreizējie izteikumi par 10 000 nacistisko kara noziedznieku slēpšanos Latvijā. Tāpat kā Zurofa izteikumi neveicina latviešu neiecietību pret antisemītismu, tā Delnas un tās satelītorganizāciju līdzšinējā darbība nav veicinājusi tiesiskuma attīstību Latvijā. Tieši Delnas un tās informatīvo atbalstītāju graujošās darbības rezultātā Latvijā tiesiskums ir tik zemā līmenī. Par to būtu nopietni jāpadomā šo organizāciju sponsoriem, ja tie patiesi vēl labu Latvijai un latviešu tautai.