Ieejam turbulences zonā
Šodien svinīgā inaugurācijas ceremonijā par Baltā nama saimnieku kļūs Donalds Tramps.
Miljardieris bez jebkādas politiskās pieredzes, kurš runā, īpaši nepiedomājot par savu vārdu atbilstību faktiem, iespējām un realitātei. Galvenais, ka izklausās pārliecinoši un «kā patiesībā ir». Musulmaņus Amerikā neielaist; nelegālos imigrantus (11 miljonus) deportēt; ASV vēstniecību Izraēlā pārvietot no Telavivas uz Jeruzālemi; rūpnīcas no Ķīnas un Meksikas pārcelt atpakaļ uz ASV utt. Proti, runā apmēram to pašu, ko Detroitas bezdarbnieks pie bāra letes pēc trešās viskija glāzes. Ja Tramps nebūtu miljardieris, gandrīz vai varētu teikt - «tautas» prezidents.
Uzreiz pēc negaidītās Trampa uzvaras vēlēšanās daudzi politiskie novērotāji ar ierasto visziņa pārliecību norādīja, ka Tramps pirms un pēc vēlēšanām būšot divas dažādas figūras. Visas tās «muļķības» bija domātas tikai, lai nekritiskos vēlētājus aizmānītu līdz balsošanas urnām. Tagad būšot gluži cits Tramps. Pragmatiķis, kurš rēķināšoties ar Vašingtonas profesionāļiem un pieņemšot gadu desmitos varas gaiteņos noslīpētos noteikumus. Taču Trampa uzvedībā un runas veidā kopš 8. novembra nekas nav mainījies. Viņš atklāti konfrontē ar žurnālistiem, turpina diezgan nevērīgi, pat aizvainojoši izrunāties par saviem tuvākajiem partneriem Eiropā, nevajadzīgi kaitina Ķīnu, komunicējot ar Taivānas prezidenti Cai Inveņu utt.
Dažkārt Trampu salīdzina ar Ronaldu Reiganu, kurš arī nebija nācis no «smalkajām» aprindām. Taču, pirms nokļuva Baltā nama ovālajā kabinetā, viņš bija sekmīgs Kalifornijas gubernators un par valsts sekretāru (ārlietu ministru) iecēla pieredzējušo diplomātu Džordžu Šulcu. Trampa komandā ir vairāki miljardieri (Trampa administrācijas kopējā bagātība tiek lēsta ap 14 miljardu ASV dolāru, kas ir 50 reižu vairāk nekā Džordža Buša jaunākā administrācijas kopējā bagātība), taču tajā tikpat kā nav pieredzējušu karjeras diplomātu un politisko funkcionāru.
No pārsvarā nepolitiskiem cilvēkiem savulaik tika veidota arī mūsu pašu Zatlera partija, kuras politiskais diletantisms lika par sevi manīt pavisam drīz. Taču viena lieta, ja neprofesionāļi nonāk pie varas Latvijā, bet pavisam cita, ja politikas iesācēji sāk raustīt varas kloķus pasaules ietekmīgākajā valstī. Situāciju sarežģī tas, ka Trampa komandā sapulcējušies cilvēki ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem gandrīz visos pamatjautājumos. Pats Tramps savu vēlēšanu kampaņu būvēja, asi vēršoties pret Ķīnu un dažādiem transatlantiskajiem tirdzniecības līgumiem. Savukārt viņa valsts sekretārs Rekss Tilersons skeptiski izturas pret protekcionisma politiku un atbalsta tirdzniecības globalizāciju. Tramps cenšas aizstāvēt Putinu un aicina uzlabot attiecības ar Krieviju, bet jaunais Pentagona šefs ģenerālis Džeimss Metiss Krieviju uzskata par galveno ASV apdraudējumu. Šīs uzskatu neviendabības dēļ runāt par kaut kādu vienotu Trampa administrācijas politiku šobrīd ir pāragri. Taču jau tagad var teikt, ka starptautiskajā politikā ir iezagusies nedrošība, neskaidrība un neprognozējamība. Tas rada paaugstinātu nervozitāti, aizkaitināmību un aizdomīgumu visos līmeņos. Citiem vārdiem - ja līdzās Zemei būtu apdzīvots Marss, tad emigrācijas plūsma uz sarkano planētu būtiski palielinātos.
Varētu domāt, kāda gan mums gar to daļa? Patīk tas kādam vai ne, bet ASV šobrīd ir galvenais mūsu drošības garants. Ja vienā jaukā dienā ASV pēkšņi pazustu no zemeslodes, tad dažādi sen gruzdoši konflikti, savstarpējās pretenzijas un cīņa par lokālo līderību uzliesmotu tādos apmēros, ka maz neliktos pat lielākajiem ASV nīdējiem. Mūsu austrumu kaimiņvalstī impēriskā domāšana joprojām ir dzīva un vēlme pēc PSRS atjaunošanas paliekoša. Nav šaubu, ka Krievijas ārpolitika būtu vēl agresīvāka, ja to neiegrožotu esošā politiskā konfigurācija ar ASV, NATO un ES monolītu. Jebkuras jukas, savstarpējas rīvēšanās, nesaskaņas līdz šim vienotās Rietumu pasaules iekšienē centīsies izmantot visi, kuriem esošā konfigurācija riebjas. Tā kā dzīvojam vāji aizsargātā Rietumu pierobežā, tad pie jebkurām lielākām turbulencēm būsim starp galvenajiem cietējiem, tāpat kā 20. gs. vidū. Tāpēc starptautiskā klimata stabilitāte mums ir daudz svarīgāka nekā, teiksim, Portugāles vai Nīderlandes iedzīvotājiem.